piektdiena, 2017. gada 29. decembris

Ziemas nometne



Vairāk bildes mājaslapas Foto Galerijā.

pirmdiena, 2017. gada 18. decembris

svētdiena, 2017. gada 17. decembris

ceturtdiena, 2017. gada 14. decembris

Mācītājs Kristīgajā radio 13.decembrī


15.Psalms - Kas mājos Tā Kunga mājoklī?

piektdiena, 2017. gada 13. oktobris

Reformācijai 500


Pirms 500 gadiem - 1517.g. 31.oktobrī Vācijā augustīniešu ordeņa mūks Mārtiņš Luters pielika 95 tēzes vērstas pret indulgenču (grēka atlaižu) tirdzniecību pie Vitenbergas Pils baznīcas durvīm visu svēto dienas priekšvakarā un ar to aizsākās Reformācija. Bet kas šajā notikumā bija tik īpašs, ka šīs 95 tēzes jau pēc 2-3 nedēļām varēja izlasīt Rīgā? Priekš tā laika, kad nav ne lidmašīnu, ne mašīnu, tas ir fenomenāls ātrums. Šo 95 tēžu pielikšana pie baznīcas durvīm līdz pat šai dienai tiek uzskatīts kā reformācijas iesākums.
Kas tad mudināja Luteru sarakstīt šīs 95 tēzes? Tas bija indulgenču jeb grēku atlaižu tirgošana Romas katoļu baznīcā, kuras izsludināja pāvests 1517. gadā, lai vāktu līdzekļus Sv. Pētera katedrāles restaurācijai Romā. Uz Saksijas apgabalu, kur dzīvoja Luters, grēku atlaides tirgot tika nosūtīts pieredzējis atlaidu pārdevējs, slavenais sprediķotājs Jānis Tecels. Grēku atlaides varēja nopirkt gan sev, gan saviem tuviniekiem, dzīviem vai mirušiem. Grēku atlaides ar pāvesta parakstu un zīmogu apzīmēti papīra ruļļi, kurus par naudu varēja iegādāties jebkurš cilvēks, un, kas pēc pāvesta solītā, deva šim cilvēkam pilnīgu grēku piedošanu un brīvbiļeti uz paradīzi, lai arī cik tu lielus grēkus tu būtu sastrādājis. Kā pats Tecels sludināja, ka pat ja tu būtu izvarojis pašu jaunavu Mariju, tev tas tiktu piedots ar šo grēku atlaidi.
Kad Mārtiņš Luters sāka studēt teoloģiju, lai kļūtu par priesteri tā laika Romas katoļu baznīcā, viņš pirmo reizi sāka lasīt Bībeli. Jo vairāk M.Luters lasīja Bībeli, jo vairāk viņš konstatēja cik liels ir kontrasts starp Romas katoļu baznīcu un to Baznīcu, kas ir aprakstīta Bībelē, ko Jēzus Kristus ir dibinājis. Viens no Reformācijas galvenajiem saukļiem bija: Ad fontes tas ir atpakaļ pie avotiem, pie saknēm un pamatiem. Jēzus Kristus bija izveidojis, veidojis un formējis ļoti labu Baznīcu šeit virs zemes, bet gadsimtu gaitā tā bija ļoti deformējusies. No sākuma ir formācija, pēc tam deformācija un tad nāk reformācija, kas ir atgriešanās pie sākotnējās formas.

Lutera reformācijas mērķis nebija nošķelties no Romas katoļu Baznīcas vai radīt jaunu ticības novirzienu, bet gan atgriezt to pie Rakstiem un apustuļu skaidrās mācības. Lutera reformācijas moto baznīcā varētu būt: to labo, kas ir, paturam, to slikto, kas laika gaitā ienācis baznīcā, to atmetam. Luters nekad nav gribējis, ka viņa sekotāji sevi sauktu par luterāņiem vai luteriešiem, viņš gribēja, ka viņi sevi sauc par kristiešiem. Luterāņi tic Kristum, bet ciena Luteru par viņa paveikto! Šo apzīmējumu „luterāņi” sākotnēji kā palamu viņiem piedēvēja Romas katoļi, un viņi vēlāk to paturēja un sāka pat ar to lepoties, tā norādot, ka viņi nepieder šai nesakārtotajai Romas katoļu Baznīcai, bet gan ticības atjaunotajai, Luteriskajai Baznīcai. Un arī Latvija pieder pie tām zemēm, kuru Lutera reformācija ir aizsniegusi vienu no pirmajām, jau 1521. gadā un nesusi daudz labu augļu Latvijā caur šiem gadsimtiem.
Pirmā lieta pret ko M.Luters vērsās, bija indulgenču (grēka atlaižu) tirgošana tā laika Romas katoļu baznīcā. Luters, lasot Bībeli, saprata, ka indulgences ir pilnīgi pretrunā ar Bībeles mācību. Ja jau grēku piedošanu var nopirkt par naudu, tad kāpēc cilvēkam būtu vajadzīgs ticēt Dievam, nākt uz baznīcu, izsūdzēt grēkus? M.Luters, pieliekot 95 tēzes pie Vitenbergas baznīcas durvīm, gribēja aicināt garīdzniekus un universitātes profesorus uz diskusiju, lai parādītu cik bezdievīga prakse ir indulgenču tirgošana, ka neviens papīrs šeit uz zemes nespēj dāvāt grēku piedošanu, lai kas to arī būtu parakstījis, bet vienīgais kas to var, ir sirds patiesa grēku nožēla.  
Viss sākas ar grēku atlaidām, bet Dievs Luteram caur svētajiem rakstiem atklāja vēl veselu rindu ar lietām, kas baznīcā bija deformējušās un ka tās būtu jāatgriež atpakaļ pie tā, kā Jēzus to veidoja. Viduslaikos pāvesti arvien vairāk un vairāk bija aizņemti ar laicīgām lietām. Viņiem bija sava zeme, sava armija, pastāvīga karošana. Un visas laicīgās rūpes pāvestam un bīskapiem novērsa skatu no garīgām lietām, tāpēc laika gaitā pāvesti bija ieviesuši vairākas bezdievīgas prakses: 1) Piespiedu celibāts visiem mūkiem un garīdzniekiem, kur 12.gs. ar varu šķīra visas garīdznieku laulības, bet tajā pašā laikā vēlāk Romā tika veidoti speciāli bordeļi mūkiem un garīdzniekiem. Savukārt Luters par jaunu ceļ gaismā laulības svarīgumu un svētību, norādīdams, ka lielākā daļa garīdzniecības Jēzus laikā bija precēta. Pats Luters arī, rādīdams citiem piemēru, dodas laulībā ar Katrīnu von Boru un šajā laulībā viņiem piedzimst 6 bērni. 2) Dievkalpojumi baznīcās notika tikai latīņu valodā, līdz ar to tas bija saprotams tikai augsti izglītotiem un bagātiem cilvēkiem. Luters sāk turēt dievkalpojumus dzimtajā vācu valodā, un cilvēki lielām masām sāk plūst baznīcu, kur Luters sprediķo, jo beidzot visa tauta var saprast, kas tur notiek. Luters iztulko arī Bībeli vācu valodā, lai padarītu to pieejamāku visai vācu tautai. Arī E.Gliks seko Lutera piemēram un 17.gs. iztulko Bībeli latviešu valodā. Kā Vācijā, tā Latvijā Bībeles tulkojums veido milzīgu valodas, izglītības un kultūras attīstību. 3) Bet vistrakākā lieta bija tā, ka baznīcā netika vairs mācīta Jēzus Kristus mācītā evaņģēlija mācība, ka cilvēki var iemantot grēku piedošanu tikai ticībā uz Jēzu Kristu. Tā vietā baznīcā tiek mācīta pagāniskā mācība, ka debesu valstību var mantot ar labajiem darbiem. Ātri vien gan cilvēks saprot, ka neviens nav pilnīgs un viņam labo darbu ir par maz, un tāpēc gadsimtu laikā labo darbu mācība tiek apaudzēta vēl ar daudz dažādām maldu mācībām: tiek izgudrota purgatorija jeb šķīstītava, gandarīšanas darbi, pāvesta labo darbu krātuve, svēto kults, svēto relikvijas, indulgences un vēl citas lietas, kas pāvestam ienesa krietnu naudas summu, kas pāvestu padarīja vienu no bagātākajiem cilvēkiem pasaulē. Luters, lasot Bībeli, mudināja baznīcu atgriezties Jēzus un apustuļa Pāvila mācītās skaidrās evaņģēlija mācības, ka grēku piedošana un mūžīgā dzīvība mantojama nevis ar labiem darbiem, bet gan ticībā uz Jēzu Kristu un Viņa nopelnu pie krusta. Tas pāvestam, protams, nepatika, jo stipri apdraudēja viņa ienākumus. Tāpēc pāvests izslēdza Luteru no baznīcas, pasludināja viņu ārpus likuma un katrs ar viņu varēja darīt, ko vien grib, bet tā arī garo gadu laikā Dievs viņu sargāja, un neviens Luteram nekā fiziski pāri nenodarīja. 4) Vēl Luters laboja nepareizas prakses attiecībā uz mūku ordeņiem, svētbildēm, gavēņiem, baznīcas hierarhiju un īpašumiem. 5) Mudināja uz garīgās un laicīgās varas nodalīšanu. Pār valsti un sabiedrību valda laicīgā vara, pār dvēseli – Dievs.
Visas šīs uzskaitītās lietas šo 500 gadu laikā kopš aizsākās reformācija, ir nesušas savu iespaidu ne tikai uz luterāņu baznīcām, bet arī daudzām citu konfesiju baznīcām visā pasaulē, tai skaitā arī Romas katoļu baznīcu. Reformācija ietekmēja ne tikai baznīcas, bet arī kultūras, izglītības un zinātnes attīstību visā pasaulē. Visu to uzskaitīt, ko mums devusi reformācija būtu ļoti grūti, jo tās ieguvums un devums ir nenovērtējams! Svinēsim reformāciju kopā, dosimies uz baznīcu un pateiksimies Dievam par visu to, ko Viņš mums dāvājis caur reformāciju.

Māc. Roberts Otomers

pirmdiena, 2017. gada 25. septembris

Apsveicam mūsu draudzes locekļus!




Dins un Baiba kāzu dienā

trešdiena, 2017. gada 5. jūlijs

Vasaras nometne 2017



Vairāk bildes mājaslapas Galerijā.

dievkalpojumā J.Tolpežņikovs



16.jūlijā dievkalpojumu vadīs evanģēlists Jānis Tolpežņikovs.

piektdiena, 2017. gada 23. jūnijs

Pār gadskārtu Jānīts nāca!


Ja latvietim paprasītu, kas ir lielākie latviešu svētki, daudzi atbildētu – Jāņi. Latviešu tautasdziesmā lasām: Pār gads kārtu Jānīts nāca. Jānis – kļuvis tik ļoti savējais, ka kļuvis par populārāko vīriešu vārdu Latvijā.
Bet kas tas ir par Jāni, kas tā tiek daudzināts? Bet ko īsti svin šajos svētkos? Ja latviešiem jautātu, kas tad ir šo svētku pamatā, kas tur tie svinēts? Daudzi varētu stāstīt par dažādām Jāņu tradīcijām – Jāņu siera ēšanu, alus dzeršanu, lēkšanu pāri ugunskuram, dziesmu dziedāšanu utt. Bet tas īsti līdz galam neatbild uz uzdoto jautājumu. Tās ir dažādas tradīcijas, kas izveidojušās laika gaitā, bet tā vēl nav pati svētku būtība.
20.gs. divdesmitajos gados Ernesta Brastiņa radīta kustība „dievturi” sacītu, ka te būtu svinami vasaras saulgrieži. Ja tas tā būtu, tad tas, kā dievturi uzstāj, būtu jāsvin jau 21./22. jūnijā, kad ir īsākā gada nakts nevis 23./24.jūnijā kā tas ir pierasts, kad kalendārā ir rakstīts, ka vārda dienas svin Jānis.
Vairāk par dievturību varat lasīt citām manā rakstā: Dievturība nav autentiskas latvietības pamatā.
Bet kas tas ir par tādu iedomātu latviešu Jāni? Turklāt latvieši jau nav vienīgie, kas svin Jāņus. Vāciešiem ir Johannes Tag, angļiem – St.John day. Palabojiet mani, ja es kļūdos, bet nespēju atcerēties Latvijas vēsturē kādu Jāni, kas būtu pazīstams visā pasaulē. Jānis ir pazīstams daudz dažādās tautās: angļiem – John, vāciešiem – Johannes, baltkrieviem – Jan, krieviem – Ivan. Turklāt Latvijas teritorijā nemaz nebija tāda vārda Jānis, līdz šieit neienāca kristieši. Šis vārds ir cēlies no sengrieķu valodas vārda – Ioannes, kas ir saliktenis no diviem vārdiem ‘Dievs apžēlojies’.
Ļoti ticami, ka šis latviešu tik daudz izdaudzinātais Jānis, ir neviens cits, kā Jānis Kristītājs, par kuru Dieva Dēls Jēzus Kristus Mt.11:11 ir sacījis: „Patiesi Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju.” Šo domu pastiprina vēl arī tas, ka latviešiem nemaz tāds vārds ‘Jānis’ nav sastopams, pirms kristīgās ticības atnākšanas uz Latviju. Tas ir tik priecīgi, ka arī senie latvieši tik augstu vērtējuši Jāni Kristītāju, ka tik plaši svinēja Jāņu dienu.

Latviešu dainu Jānis ir izskatās pēc aizsūnojoša Jāņa Kristītāja. Bībelē attēlotais Jānis Kristītājs ir vientuļnieks, kas dzīvo tuksnesī, staigā kamieļu drēbēs, pārtiek no siseņu medus un tomēr daudz ļaudis no visurienes nāk klausīties viņa gudrībā, ko viņš sludina. Dainu Jānis pūš tauri un rībina bungas:

Sit, Jānīti, vara bungas
Sētas staba galiņā,
Lai trīc visa tautu zeme,
Lai dzird mani bāleliņi.

Jānītim vara taure,
Manim dziesmu vācelīte;
Jānīts pūta vara tauri,
Es dziesmiņu nodziedāju.

Taures pūšana un bungu rībināšana parasti ir pirms kādas nozīmīgas vēsts paziņošanas. Ko Jānis grib pavēstīt? Jānis Kristītājs visiem ziņo un sludina lielu prieku, kas pasaulei ir noticis – par Pestītāja – Glābēja nākšanu, kā to lasām Mk.1:6-7 „Un Jānis bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu, un sludināja, sacīdams: "Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas.”
Jānis ir kā ceļa sagatavotājs augstam viesim, ‘sarkanā tepiķīša izritinātājs’ Jēzus priekšā. Jānis ir līgavaiņa draugs, kas paziņo par Līgavaiņa ierašanos pasaulē. Vai mūs senči dzīvesdraugu noskatot nav ko līdzīgi domājuši? Līgavaiņa drauga uzdevums bija pierunāt līgavaiņa izredzēto meitu nākt pie līgavaiņa par sievu. Kā gan tu tā iesi un pats sevi lielīsi, reklamēsi izredzētajai? Tāpēc līgavainis sūtīja savu uzticamu draugu, kas labi to varētu izdarīt. Bībelē mēs redzam, ka visa kristīgā Baznīca tiek saukta – līgava un Kristus – līgavainis. Šis līgavainis ir nācis, lai visus savus ticīgos vestu uz debesu valstības kāzu mielastu.
Kāda tad bija Jāņa Kristītāja sludinātā galvenā vēsts: atgriezieties no grēkiem, ticiet uz Jēzu Kristu un liecieties ikviens kristīties Viņa vārdā. (Mk.1:4; Jņ.3:30) Kas šo Jāņa vēsti saklausīs – tie ir īstie Jāņa bērni! Tā būtu Jāņu dienu īstā vēsts!

Pošaties, Jāņa bērni,
Sagaidiet Jāņa dienu:
Jāņa diena spodra nāca,
Ugunīs mirdzēdama.

Mums kristiešiem uz šo nopietnību tauta ir jāmudina uz to, kas Kas Jāņa vēsti saklausīs – tie ir īstie Jāņa bērni un arī Dieva bērni.

Bet nu jau diemžēl kādu labu laiku Latvijā Jāņa Kristītāja diena ir pilnīgi pārvērtusies līdz nepazīšanai. No dienas , kad vajadzētu domāt par atgriešanos no saviem grēkiem, tā ir tapusi par grēkā mešanās dienu.
Pārmērīga alkohola lietošana. Jau no bērnības atceros, kā tieši pirms šīs dienas veikalos tiek iztukšoti visi alus plaukti. Nebūtu jau nekā nosodoša tad, ja ļaudis kulturāli pasēdētu un ar mēra sajūtu iedzertu alu, bet tad ja cilvēks vairs sevi nekontrolē un taisni nevar nostaigāt, un dzērumā sastrādā visādas muļķības, tad jau gan ir problēma.
Papardes zieda meklēšana - Laulība nodalīta no seksa! Ja jau papardes ziedu meklēt dotos laulāti pāri, tad jau tur nebūtu nekā peļama, bet tā kā uz to tiek mudināti arī visi neprecētie un vēl dažādās izpausmēs, tad saprotams, ka Dievam visi ārlaulības sakari ir skumdina.
Dziesmu dziedāšana pagānu dievībām (dēmoniem) - Laimai, Pērkonam u.c. Visādu ticējumu un māņticību izdziedāšana. Visām šim lietām kristiešiem būtu jābūt svešām un jāturas no tām pa gabalu, jo pirmais bauslis skan: Es esmu Dievs tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.

Žēl, ka šie svētki laika gaitā tik ļoti paganizējušies. Jāņu svētki ir sagrozīti, bet Jāņa vārds vēljoprojām paliek dzirdams, jo viņš ir izcilākais pravietis.

Tātad kopsavelkot:
IR SUPER ģimenei sanākt kopā dabā pie ugunskura, cept gaļu un dziedāt dziesmas (tik ne elkdievības un māņticību)  ... un galvenais atcerēties Jāni Kristītāju, kas mudināja atgriezties no grēkiem, ticēt uz Jēzu un likties kristīties Dieva vārdā!
IR GRĒKS, ja cilvēks piedzeras, ļauj vaļu seksuālai izvirtībai jeb laulības pārkāpšanai un dzied dziesmas, izpilda rituālus pagānu dievībām (dēmoniem) – Laimai, Pērkonam...

Turēsim Jāni Kristītāju īstā godā šajos svētkos, būsim īstie Jāņa bērni, staigāsim viņa pēdās, sekojot viņa sludinātajai vēstij!

svētdiena, 2017. gada 4. jūnijs

ceturtdiena, 2017. gada 1. jūnijs

Corpus Christi konference 2017



Reformācijas 500 gadu jubilejas gadā Corpus Christi konference šogad notiks reformācijas šūpulī Vācijā, tikai 100 km attālumā no Vitenbergas, kur aizsākās reformācija. Vairāk informācijas par šo pasākumu varat atrast Corpus Christi mājaslapā. Visus interesentus, kas vēlētos doties uz šo konferenci, jautājiet pēc tā Māc. Robertam.

 No Corpus Christi konferences 2015. gadā Rīgā

pirmdiena, 2017. gada 22. maijs

Kā -ismi ir padarījuši mūsu dzīvi bezjēdzīgāku

Pirms neilga laika tika publicēts mans iepriekšējais raksts par to, kāpēc mūsdienu jaunieši šodien savās dzīvēs saskaras ar bezjēdzības sajūtu. Kā jau rakstīju, es tam saredzu vairākus iemeslus divos līmeņos: personīgajā un globālajā līmenī. Iepriekšējā rakstā biju pievērsies vairāk personīgajiem iemesliem, bet šajā rakstā gribu dalīties pārdomās par globāliem iemesliem.

Es saredzu vismaz 3 "-ismus" pie šiem globālajiem iemesliem, kas kopumā Rietumu sabiedrības cilvēku dzīves ir padarījušas bezjēdzīgākas: evolūcionisms, postmodernisms, liberālisms. Lūk, manas pārdomas par katru no tiem.

Evolūcionisms

Lielu pienesumu šodienas jauniešu bezjēdzības sajūtai ir atnesusi evolūcijas teorija. Līdz 19.gs. vidum, tas ir gandrīz divus gadu tūkstošus, lielākā daļa rietumu sabiedrības cilvēku ticēja un dzīvoja ar tādu pārliecību, ka trīsvienīgais Dievs ir radījis cilvēku ar savu jēgu un nozīmi, un ka reiz pēc nāves būs jādod Dievam norēķins par savu dzīvi, kāda tā bijusi. Tas daudziem jo daudziem cilvēkiem sniedza mērķa un jēgas apziņu viņu dzīvei.

Jāpiebilst arī, ka līdz Darvina laikam, 19.gs. vidum, visas zinātniskās teorijas balstījās Bībelē, tā sauktajā kreacionismā (kuras pamatā ir zinātniski uzskati, ka Dievs ir radījis šo pasauli). Arī Darvins savas zinātniskās karjeras sākumā bija pārliecināts, ka Dievs ir pasauli radījis, tikai viņa dzīves laikā viņa domas mainījās. Bet vēl joprojām internetā ir atrodami vārdi no vēstules, ko Darvins ir rakstījis savas dzīves nogalē savam draugam par savu teoriju: "Evolūcijas teorija ir hipotēzes skranda ar daudzām plaisām un caurumiem. Es esmu bieži sev jautājis: vai neesmu savu dzīvi veltījis fantāzijai... esmu gatavs raudāt ar īgnumu par savu aklumu un pieņēmumiem..." Bet, neskatoties uz to, šī teorija tik plaši šodien tiek mācīta mūsdienu skolās.

Evolūcijas teorijas pamatā, kā zināms, ir ideja, ka viss dzīvais ir radies nejaušības pēc, pats no sevis, evolucionējis, attīstījies miljardiem gadu rezultātā. Un, sekojot evolucionistu loģikai, ja jau cilvēks ir radies nejaušības pēc (nevis ir radīts ar kādu mērķi vai nolūku), tad jau viņš var savu dzīvi dzīvot, kā vien vēlas, vai nu gūstot lielus panākumus vai arī "notriecot dzīvi" dažādos veidos, dažādās izklaidēs, baudās vai atkarībās, jo kāda starpība, visi tāpat reiz nomirsim. Kādus citus secinājumus, lai jaunietis šodien izdara, ja šī teorija nospiedošā vairākumā šodien tiek mācīta mūsu skolās?

Lieki piebilst, ka evolūcijas teorija nav zinātniski pierādīts fakts, lielākā daļa no šīs teorijas pieņēmumiem līdz šodienai ir apgāzti! Drīzāk evolūcijas teorija daudziem ir vajadzīga, kā reliģisku uzskatu apkopojums, lai padarītu Dievu neeksistējošu (it kā tas būtu vispār iespējams). Un, lūk, kur tādas evolūcijas ticības izdevīgums: ja Dieva nav, tad viss ir atļauts un es pats varu būt dievs! Bet reizē tas ir lielākais zaudējums jēgas zaudējums – jo tik daudzi šodien uzdod šo jaut. – kāda tam visam jēga? Protams, pēc evolūcijas teorijas sanāk, ka izdzīvo tikai stiprākais! Bet ko darīt tad, ja tu neesi stiprākais...?

Postmodernisms

Vēl vienu lielu iemeslu mūsdienu bezjēdzības sajūtai ir devusi postmodernisma ideoloģija, kas izveidojās 20.gs. vidū, kad ļoti daudzi cilvēki tik bija smagi vīlušies modernisma ideoloģijas sludinātajā progresā. Līdz kam modernisma sludinātais progress cilvēci bija novedis? Līdz abiem pasaules kariem! Tam sekoja gandrīz visu līdzšinējo vērtību noliegšana un studentu nemieri 20.gs. sešdesmitajos gados. Un radās jauna ideoloģija – postmodernisms.

Postmodernisma pamatdoma ir: absolūtas patiesības nav (ir tikai katram sava, relatīva patiesība; kas ir patiess man, ne uzreiz obligāti ir patiess arī tev). Ja absolūtas patiesības nav, tad es varu darīt, ko vien gribu, un kas tu tāds esi, lai pateiktu man, ka tā drīkst vai nedrīkst, jo mēs visi taču esam vienādi. Ja nav absolūtas patiesības, tad trūkst arī objektīvu kritēriju, pēc kā izvērtēt to, kas ir labs, kas ir slikts, kas ir pareizi vai nepareizi. Jo sacīt, ka kaut kas ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi, nozīmētu, ka ir kāda objektīva patiesība, kāds objektīvs Tiesnesis debesīs, kas to varētu izvērtēt. Bet šādiem absolūtiem kritērijiem vecākiem ir daudz grūtāk mācīt savus bērnus un skolotājiem savus skolēnus.

Lieki piebilst, ka absolūtas patiesības trūkums ir ilūzija, jo postmodernie domātāji, sacīdami "absolūtas patiesības nav", paši ir izteikuši absolūtas patiesības apgalvojumu! Proti, šis teikums apgāž pats sevi – ka vienīgā absolūtā patiesība ir – ka viņas nav! Bet savukārt, ja mēs atveram vaļā Bībeli, mēs pamanīsim, ka absolūtā patiesība vēl joprojām eksistē. Jēzus sacīja saviem mācekļiem toreiz un arī mums šodien: Es esmu ceļš, patiesība, dzīvība, neviens netiek pie Tēva, kā vien caur mani. (Jņ.14:6-7) Šie vārdi mums vēl šodien norāda – kur ir patiesība – tā meklējama Jēzus personā, Viņa vārdos un darbos, par ko varam lasīt Bībelē.

Postmodernā domāšana ir ietekmējusi arī skolotāju autoritāti skolās. Šodien postmodernās ideoloģijas skatījumā skolotājs skolā vairāk nav autoritāte, bet gan līdzgaitnieks bērniem, kas palīdz bērniem iet savu attīstības ceļu. Skolēniem šodien ir vairāk tiesību nekā skolotājam, kas ir pilnīgi ačgārni. Skolnieks ir padarīts vienlīdzīgs ar skolotāju. Tas nekas, ka tavā priekšā stāv ekonomikas doktora grādu ieguvis skolotājs/pasniedzējs, bet es esmu izlasījis vienu rakstu wikipedijā un tagad varu ar viņu runāt kā līdzīgs ar līdzīgu.

Liberālisms

No šī "-isma" mēs padomju laikā, pateicība Dievam, tikām pasargāti, kamēr Eiropas attīstītākajās valstīs un ASV tas bija attīstījies un pieaudzis lielā plašumā. Bet līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu, arī šis "-isms" ir nācis un turpina nākt lēnā, bet masīvā uzbrukumā Latvijas sabiedrībai. Liberālisms, cilvēka sagrozītas mīlestības, brīvības un tolerances vārdā, uzbrūk visiem Dieva baušļiem pēc kārtas.

Stipri vienkāršojot lietas, tas notiek tā: Dieva bauslis saka: tev nebūs slepkavot. Liberālisms saka: aborts nav slepkavība, eitanāzija nav slepkavība. Dieva bauslis saka: tev nebūs laulību pārkāpt. Liberālisms saka: tu vari nodarboties ar seksu ar ko vien gribi: ar pretējā vai sava dzimuma pārstāvi vai vairākiem, ar bērniem, ar dzīvniekiem utt. (visu riebīgi pat uzskaitīt).

Tālāk Dieva bauslis saka: tev būs savu tēvu un māti godāt. Liberālisms saka: mēs paši gudrāki par vecākiem, vecākiem nav jābūt obligāti tēvam un mātei, tie var būt arī divi tēvi vai divas mātes vai pat divas trans-personas. Dieva bauslis saka: Tev nebūs melot. Liberālisms lieto taktiku: Mērķis attaisno līdzekļus. Dieva bauslis saka: Es esmu Dievs Tas Kungs, tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Liberālisms saka: mums ir jābūt tolerantiem pret citādi domājošajiem, pret citiem dieviem un citām reliģijām. Un tā mēs varētu turpināt par visiem baušļiem, kas patiesībā ir visas Dieva izveidotās kārtības graušana. Nav nekāds brīnums, ka mūsdienu cilvēks šajā bezvērtību laikmetā jūtās apjucis un apmaldījies.

Mūsu tautā ir tāds teiciens: "Roka roku mazgā". Tas pilnībā būtu atbilstīgi arī domājot par šiem trim "-ismiem". Šie trīs "-ismi" šodien bieži iet kopā un cits citu atbalsta, cits citu citē un papildina. Droši vien varētu vēl kādus "-ismus" šeit klāt pievienot, bet šos trīs es saredzu kā galvenos vaininiekus pie mūsdienu bezjēdzības sajūtas.

Ko darīt šajā visā, kā atgūt dzīves jēgu? Gribētu atgādināt jau pagājušajā rakstā noslēgumā izteikto mācītāja Vilhelma Buša izteikto dzīves jēgas definīciju: Mēs esam radīti, lai kļūtu Dieva bērni! Tas dod mūsu dzīvei daudz lielāku piepildījumu un jēgu, kā visi šie "-ismi" kopā salikti. Tikai Dievs var mūsu dzīvēm iedot vislielāko jēgu!

Par sevi es varu sacīt pavisam droši, ja es nepazītu Dievu, mana dzīve būtu daudz bezjēdzīgāka, es būtu sliktāks vīrs savai sievai, sliktāks tēvs saviem bērniem. Bet Dievs caur Bībeli un Baznīcu ir devis man tik daudz gudrības, kas noder ikdienā un arī citus mācot! Varbūt vērts par jaunu pārskatīt savu attieksmi pret tuvāko baznīcu un beidzot sākt to apmeklēt daudz regulārāk, kā vienreiz gadā – ziemassvētkos, kas var palīdzēt mums kļūt par Dieva bērniem un dzīvot daudz piepildītāku dzīvi pašiem par prieku un apkārtējiem par ieguvumu.
Māc. Roberts Otomers
Pārpublicēts no Aprinkis.lv

otrdiena, 2017. gada 16. maijs

Ģimenes diena

1.Moz.2:18-25 Laulība vai kopdzīve
Šodien tik daudzi pāri izvēlas dzīvot ārlaulības attiecībās, bet kādas tam ir sekas priekš pašiem pāriem un arī viņu bērniem? Kas ir labākais pamats ģimenes labklājībai - Laulība vai kopdzīve? Pārdomas par šo tēmu ģimenes dienas sprediķī sadaļā Uzrunas.

otrdiena, 2017. gada 9. maijs

ceturtdiena, 2017. gada 20. aprīlis

Pārdomas par mūsdienu jaunatni un vērtībām


Vai esat pamanījuši, ka dažkārt jauniešus var redzēt bezmērķīgi "nositam laiku" un klīstam apkārt bez nekāda nolūka? Šķiet, ka viss, kas viņus interesē, ir mobilie telefoni, izklaides, ballītes un iespēja nopelnīt ātru naudu. Vai es esmu vienīgais, kam liekas, ka kaut vai pirms vienas paaudzes tik traki nebija? Kādi ir iemesli tam, ka šodien daudziem cilvēkiem jācīnās ar bezjēdzību?
Kāds mūsdienu domātājs ir sacījis: "Tas ir šīs paaudzes lāsts, ka mūsdienu cilvēks nezina, kāda ir cilvēka dzīves jēga!" /F. Šefērs./ Pats esmu ar jauniešiem strādājis jau 16 gadus, tāpēc saprotu, ka tas nebūt nav tik vienkāršs jautājums, un tam es saredzu vairākus iespējamus iemeslus 2 līmeņos: personīgajā un globālajā. Šajā rakstā būs atspoguļoti vairāk personīgi iemesli, un par globāliem iemesliem, ja Dievs dos uzrakstīt, pēc laika nākamajā rakstā.

1. Laulības vērtības mazināšanās

Varbūt es kļūdos, bet šķiet pēdējā gadsimta laikā Latvijā laulības vērtība ir stipri samazinājusies. Pirms gadiem 50 mūsu zemē Latvijā reti bija sastopams, kad kāds šķir savu laulību vai dzīvo ārlaulībā. Lielākoties cilvēki dzīvoja laulībā – ar ko apprecējās, ar to arī visu mūžu kopā nodzīvoja. Ārlaulības attiecības un šķiršanās tika sabiedrībā nosodīta!

Vēl pirms gadiem 25 grūti būtu iedomāties, ka divi viens otru mīloši jaunieši (puisis un meitene) nevis dotos laulībā, bet vienkārši tāpat sāktu dzīvot kopā ārlaulības sakaros vai vēl trakāk – mainītu gultas partnerus kā zeķes. Protams, laulības pārkāpēji ir bijuši visos laikos, bet skumjākais ir, ka pēdējos gados sabiedrības acīs tā arvien vairāk tiek uztverta kā norma, un tas vērojams arī mūsu jauniešu vidū.

Jautāsiet – kā tas ir tiktāl nonācis? Manuprāt, tāpēc, ka mums ir maz labu laulības un ģimeņu paraugu un pārāk daudz vilinājumu pārkāpt laulību parādās internetā, populārā mūzikā un filmās. Varētu jau "mest akmeņus" tikai jauniešu dārziņā, bet no kā jaunieši ir iemācījušies laulību pārkāpt? Vai ne no pieaugušajiem, arī saviem vecākiem, kas paši nav rādījuši labu piemēru? Bērni ir vecāku spogulis. Bērni daudz vairāk mācās no vecāku darbiem nekā no vārdiem. Būt jaunietim šodien nav viegli, patiesībā pat ļoti grūti, kad trūkst labu paraugu!

Ko darīt vecākiem? Pavaicāt sev, tiem, kuri neprecēti dzīvo kopā, – kāpēc es pats neesmu salaulājies? Vai tā nav atruna – ko nu tur vairs vecumā laulāties, var jau tāpat vien kopā dzīvot? Padomājiet – kādu piemēru jūs rādat saviem un citu bērniem un jauniešiem? Un ko Dievs par to visu saka? Bībelē mēs lasām: "Bet, ja kāds sievieti pieviļ, kas nav vēl saderināta, un viņš ar to guļ, tad lai viņš to ņem par sievu." (2. Moz 22:15)

Dosim labu piemēru saviem bērniem un jauniešiem! Turēsim paši laulību godā, sakārtosim savas attiecības – dosimies laulībā, nedzīvosim ārlaulībā un laulības pārkāpšanā un rādīsim jauniešiem laulības vērtību ar savu piemēru.

2. Ģimenes vērtības mazināšanās

Gribētos sākt ar jautājumu: vai ģimene jums ir vissvarīgākā? Pirmajā brīdī droši vien lielākā daļa cilvēku atbildētu – jā! Bet ja mēs ielūkojamies dziļāk savā sirdī – vai tas patiešām tā ir? Cik laika jūs veltījat savai ģimenei? Kad esat mājās, vai jūs veltat ģimenei galveno uzmanību? Kam veltāt visvairāk laika – ģimenei, darbam, izklaidei vai uzdzīvei? Kur tiek tērēta lielākā daļa jūsu naudas – vai tas ir ģimenei vai tomēr vairāk sev pašam?

Tā vien šķiet, ka materiālas vērtības jau kādu laiku ir paceltas virs garīgām vērtībām un ir pārņēmušas Rietumu sabiedrību, ka šodien cilvēki lietas mīl vairāk nekā cilvēkus. Dievs radīja cilvēkus, lai tie mīlētu viens otru, un lietas, lai tās lietotu. Bet šodien bieži vien mēs redzam, ka cilvēki tā vietā, lai viens otru mīlētu, bieži viens otru izmanto, bet dažādas lietas mīl vairāk nekā cilvēkus! Viss ir sagriezies kājām gaisā!

Par nožēlošanu – bērni šodien daudziem traucē "brīvi baudīt dzīvi". Varētu likties jo bagātāki cilvēki paliek, jo vairāk bērnu viņi var atļauties. Bet patiesībā notiek pretēji. Rīgas Dzemdību nama vadītāja pirms pāris gadiem "Panorāmā" noliedza apgalvojumu, ka tie, kuriem pietiekami daudz naudas, "atļautos" daudz bērnu. Patiesībā, ir otrādi: jo cilvēkiem vairāk naudas, jo mazāk bērnus viņi izvēlas laist pasaulē. Un tas liek uzdot daudz nopietnāku jautājumu: ko mēs uzskatam par lielāku vērtību – bērnus vai naudu/materiālās vērtības?

Ja es šodien skatos apkārt – kam ir lielas ģimenes? Bieži vien tie ir kristieši, jo Bībelē mēs lasām "Bērni ir tā Kunga dāvana" (Ps 127:3). Ne jau naudā slēpjas laime... Daudzi savās vecumdienās nožēlo, ka viņiem nav bijis vairāk bērnu. Bērni dod daudz vairāk prieka un laimes, nekā nauda jebkad spēs dot!

3. Darba mīlestības neaudzināšana

Darbs tik daudziem cilvēkiem dod jēgas un piepildītības sajūtu. Bet ko tad, ja jaunieši negrib strādāt? Tur jāmeklē saknes agrākā bērnībā. Pirms kāda laika mana vecākā meita, kas mācās 2. klasē, atnāca pie manis ar tādu pārmetumu: kāpēc man ir jāmizo kartupeļi – neviens manā klasē mājās kartupeļus nemizo! Tas man lika domāt, vai tikai vecāki, kuri bērniem mājās neliek neko darīt, bet bērnu labad izdara visu – nomazgā traukus, iztīra un izmazgā grīdas, izkarina slapjās drēbes u. tml. – vai tikai tādā veidā ilgtermiņā nenodara pašiem bērniem pāri?

Kā lai citādi bērns iemācās piedalīties mazajos mājas darbos, ja mēs, vecāki, to viņiem nemācam? Dažkārt bērni/jaunieši brīvlaikā nīkst aiz bezdarbības. Kā būtu, ja bērniem dotu mazākus un lielākus izpildāmus darbiņus darīt? Savukārt jaunietim brīvlaikā varbūt vērts palīdzēt sameklēt kādu kaut nedaudz apmaksātu darbu? Kāds sacīs: bet bērns negrib! Bet vai pieaugušais vienmēr ļoti grib? Arī pieaugušajiem nākas darīt to, ko negribas un pat daudz, lai tomēr beigās redzētu sava darba augļus.

4. Ticības vērtības mazināšanās

Kā pēdējo gribētos pieminēt vislielāko problēmu, tā ir pamatā visam iepriekš uzskaitītajam – atkrišana no ticības uz trīsvienīgo Dievu. Kā lai iegūst dzīves orientierus, kā audzināt bērnus jēgpilnai dzīvei, ja pašiem sirds nav mieru un prieku atradusi Dievā?

Vēstures gaitā var novērot parādību: jo tauta vairāk pievēršas Dievam, jo lielāku svētību Dievs tai dāvā gan garīgā, gan materiālā sfērā. Savukārt tiklīdz tauta piedzīvo augšupeju, tā sāk attālināties no Dieva, jo materiālos labumus liek augstāk par Dievu un pat Dieva vietā.

Pirmās Latvijas neatkarības laikā iksvētdienas dievkalpojumā bija pilnas baznīcas. Mūsdienās labi, ja uz Ziemassvētkiem solu rindas ir pilnas... Un mēs redzam, ka Dievs bija bagātīgi svētījis mūsu zemi – Latvija tajā laikā bija viena no bagātākajām valstīm Eiropā, noziedzības līmenis bija ļoti zems, un bezjēdzības un depresijas sajūta cilvēku vidū bija daudz retāka problēma. Bet jo labāk latvietim tai laikā klājās, jo retāk tas sāka apmeklēt baznīcu.

Atmodas laikā varējām redzēt, cik pilnas bija baznīcas un cik daudzu cilvēku lūgšanas pacēlās pie Dieva pēc brīvas Latvijas! Un Dievs deva mums brīvu Latviju! Bet, līdzko materiālie labumi nostājās Dieva vietā, dzīšanās pēc tiem aizņēma vairāk laika un līdz ar to – baznīcu rindas palika tukšākas un daudzi aizmirsa Dievu. Bībelē mēs lasām: "Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, vai viņš vienam pieķersies un otru atmetīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai." (Mt. 6:24)

Kādreizējais Valles baznīcas mācītājs Vilhelms Bušs savā grāmatā "Jēzus. Mūsu liktenis" raksta, ka cilvēka dzīves jēga ir: Mēs esam radīti, lai kļūtu Dieva bērni! Kad mēs kļūstam Dieva bērni, tad mainās mūsu vērtību skala, un daudzas lietas mēs redzam daudz skaidrāk. Par Dieva bērniem mēs varam kļūt tikai ticot un sekojot Jēzus Kristus mācībai, ko atrodam Bībelē.

Tāpēc atgriezīsimies pie pārbaudītām bibliskām vērtībām. Sāksim ar nopietnu ticību uz trīsvienīgo Dievu, lūgsim Dievam palīdzību, lai spējam paši laulību turēt godā un lai mums būtu gudrība būt labiem vecākiem, kas pie visiem citiem mājas pienākumiem nebaidās mācīt saviem bērniem arī Dieva baušļus: laulības svētumu, vecāku un citu autoritāšu godināšanu, dzīvības svētumu, darba tikumu utt. Tad ieguvums būs ne tikai mūsu ģimenei, bet arī visai mūsu Latvijas tautai.

Māc. Roberts Otomers, 5 bērnu tēvs
Pārbulicēts no Rīgas Apriņķa avīzes

pirmdiena, 2017. gada 10. aprīlis

trešdiena, 2017. gada 5. aprīlis

Diskrēts lūgums mūsu tautietēm


Mūsu tauta pasaules karā zaudējusi daudz ļaužu. Rēķina, ka kaujās vien no 1914. līdz 1918. gadam krituši vairāk nekā 30 000. Vēl lielākus upurus prasījuši bēģlu laiki, sevišķi bērnu starpā. Salīdzinot ar agrākiem zaudējumiem, tas, ko mēs tagad, cīnoties par savu pašu brīvību, zaudējam, ir tikai zieds.
Šie zaudējumi ir jānolīdzina.
Bet kāda cita lieta ir vēl daudz ļaunāka. Tā ir tā viena vai divu bērnu sistēma vai pat bezbērnība. Kurzemē iedzīvotāju skaits vēl priekš kara stāvēja gandrīz uz vietas, Vidzemē tas auga tikpat lēni kā priede mūsu tīrelī. Tikai Latgale ir palikusi dabiska un nebija ielaidusies nekādās noziedzīgās sistēmās.
Tagad nu, mīļās tautietes, kad Latvija ir pierādījusi, ka viņa ir dzīvotspējīga, tagad, kur visas sirdis pukst priekš šīs mūsu Latvijas, kur visas rokas pirekš viņasstrādā, kur jūs pašas ne vien nenogurušas strādājat, bet pat ziedojat tai savas rotas, tagad es vēl jūs lūgtu: padariet mūs stiprus, dodiet mums bērnus. Apdomājiet, ja sistēmu vietā katrā mūsu ģimenē mudžētu sešas mazas galviņas, tad jau pēc viena auguma mēs skaitītu Latvijā nevis 2 un pus miljona iedzīvotāju, bet 7 un pus miljona!
Es paredzu, jūs pacelsiet pirkstu un rādīsiet man citus, daudz lielākus noziedzniekus pret savu tautu - mūsu vecpuišus. Es jums piekrītu. Īsti patrioti viņi nav. Tas ir skaidri. Bet kas ar tiem darāms, par to būs jāaprunājas ar mūsu finanšu ministru.
Līdz šim jūs, tautietes, dzīvi atsaucāties uz katru aicinājumu pēc palīdzības, kad vīrieši vai strādāja, vai karoja, lai uzceltu valsti. Es esmu pārliecināts, ka jūs neliegsieties padarīt Latviju stipru un varenu. Un jūs to varat.

Jānis Čakste, 1. Latvijas prezidents un 9 bērnu tēvs
Laikraksts "Tēvija" 1919.g.

P.S. Tikpat aktuāli arī šodien!!!

otrdiena, 2017. gada 28. marts

piektdiena, 2017. gada 27. janvāris

Arhibīskaps: gatavojamies uzcelt baznīcu Imantā


– Jūs noteikti zināsit precīzāk pateikt, kā ir ar vienošanos ar Rīgas domi par jauno tramvaja līniju, kas varētu traumēt Lielo kapu teritoriju?

– Ar Rīgas domi mums ir tikai viena vienošanās par Lielajiem kapiem. Lielie kapi līdz šim ir bijuši luterāņu baznīcas īpašums, kuru mēs nespējam pienācīgi uzturēt. Vēl jo mazāka ir cerība, ka mēs varētu tur kaut ko atjaunot. Sabiedrība mēģina ieņemt drusku īpatnēju pozīciju, sak, mums dižgaru pieminekļi ir svarīgi, tādēļ baznīcai tie jāatjauno. Bet Baznīcai pieder tikai zeme, nevis kapličas un pieminekļi! Par tiem jārūpējas tuviniekiem, ģimenēm, bet, ja tādu nav, tad, kā jau tas notiek visos kapos, tie pamazām aizaug un sabrūk. Neviens kapsētas īpašnieks nekopj tuvinieku pamestus kapus.

Teritorijas apkopšanā mēs ik gadu esam ieguldījuši apmēram 15 tūkstošus eiro, taču ar to nepietiek. Ja Lielie kapi paliktu baznīcas īpašumā, tie turpinātu degradēties, un nekādi Lielo kapu draugi neko būtisku tur izdarīt nevar. Tāpēc mēs jau vairāk nekā desmit gadus esam mēģinājuši kapus atdot tiem, kuri tos spētu uzturēt un atjaunot. Vienīgais kandidāts ir Rīgas pilsēta, un ar tās starpniecību plašāka sabiedrība varētu piedalīties sev svarīgo dižgaru pieminekļu atjaunošanā. Beidzot Rīgas dome tādu lēmumu ir pieņēmusi un atpirks no mums Lielos kapus. Par to lielā mērā jāpateicas arī aktīvistu spiedienam pēdējā laikā.

Ja kādam ir jautājums, kā var noteikt cenu kapiem, jāpaskaidro, ka tur ir diezgan plaša attīstāmā teritorija, kur apbedījumu nekad nav bijis. Tur var iekārtot, piemēram, kolumbāriju, kāda Rīgā trūkst, un tas būtu labs bizness. Vai arī ierādīt atdusas vietas īpaši cienījamiem sabiedrības locekļiem. Taču arī ar to baznīcai nav jānodarbojas.

Esmu gandarīts par šādu iznākumu, jo ticu, ka Rīgas dome uzturēs Lielos kapus daudz labāk nekā mēs un pamazām tos izveidos par ievērojamu kultūrvēsturisku vietu. Par iegūtajiem līdzekļiem mēs gatavojamies no Rīgas domes nopirkt zemes gabalu Imantā un uzcelt tur baznīcu (izcēlums mūsu). Tāda ir mūsu vienošanās. Manuprāt, tas ir ieguvums visiem.

Savukārt tramvaja līnija uz mums nekādi neattiecas, jo mēs nelemjam par tramvaju. Varu tikai ieteikt sabiedrībai modri sekot līdzi tam, kas Lielajos kapos notiek un vai Rīgas iedzīvotāju ievēlētā pašvaldība tos labi apkopj un aprūpē, vai saglabā visas vēsturiskās vērtības.

// izvilkums no intervijas Rīgas apriņķa avīzei 17.janv.2017
 Jānis Vanags: Valstij vajadzētu būt Dieva kalponei tautas labā

ceturtdiena, 2017. gada 26. janvāris

Izstāde par Goda prāvestu Mārtiņu Kārtiņu atvērta



Izstādes atklāšanas lekciju varat atrast sadaļā Uzrunas.

pirmdiena, 2017. gada 23. janvāris

Latvijas kristīgajā radio

Kristīgais radio 18.jan.2017  
Jes.58:3-14 Kāpēc gavēt?
 

otrdiena, 2017. gada 3. janvāris

Tezē jaunieši Dienas centrā "Mēs"


Tezē jauniešu pirmais kopīgais lūgšanu rīts mūsu dienas centrā 29.dec.2016.