otrdiena, 2020. gada 29. decembris

13 garīgo vadītāju aicinājums Valsts augstākajai vadībai

 


Svētdien, 27. decembrī, 13 Latvijas reliģisko konfesiju vadītāji un nākuši klajā ar aicinājumu augstākajām valsts amatpersonām saistībā ar 12. novembra Satversmes tiesas (ST) spriedumu.

A. god. Latvijas Valsts prezidentam E. Levita kungam

Ministru prezidentam K. Kariņa kungam
LR Tieslietu ministram J. Bordāna kungam
Saeimas priekšsēdētājai I. Mūrnieces kundzei
Saeimas deputātiem

Rīgā
2020. gada 27. decembrī
Svētās Ģimenes dienā

AICINĀJUMS

2020. gada 12. novembrī Satversmes tiesa taisīja spriedumu, kas ir guvis plašu rezonansi Latvijas sabiedrībā. Likumdevējiem tas nozīmē nopietnus izaicinājumus nākotnē. Latvijas reliģisko kopienu vadītāji novēl jums Dieva palīgu un gudrību, vienlaikus vēloties paust savu nostāju šajā jautājumā.

Latvijas identitātes saglabāšanas un sekmīgas attīstības stūrakmens ir Latvijas Republikas Satversmē apliecināto vērtību nostiprināšana un īstenošana dzīvē. Saskaņā ar Satversmi, Latvijā tiek aizsargāta ģimene un laulība, kas ir saliedētas sabiedrības pamats. Daudzus gadsimtus mūsu sabiedrībā nebija neskaidrību par to, kas ir ģimene, tādēļ Satversmē nav iekļauta tās skaidra definīcija. Pašreizējās norises liecina, ka ir pienācis laiks to darīt, līdzīgi kā iepriekš bija nepieciešams definēt, kas ir laulība.

Par to, kā ģimeni izprata Latvijas Republikas Satversmes autori un tiesību sistēmas veidotāji, liecina fakts, ka šajā sistēmā ģimene ir nepārprotami balstīta viena vīrieša un vienas sievietes laulībā. Civillikuma Pirmās daļas regulētais ģimenes tiesību institūts sistēmiski paredz laulību kā ģimenes objektīvo pamatu. Šis princips ir nostiprināts neskaitāmās zemāka juridiska spēka (bet tās pašas tiesību sistēmas) tiesību aktos un atsevišķās normās, un caur tām īstenojas. Mainot ģimenes jēdziena saturu, runa būtu nevis par tiesību sistēmas papildināšanu, bet par tās fundamentālu pārveidošanu. Tā pati ģimenes izpratne ir apliecināta gan latviešu un lībiešu tradīcijās, gan latviskajā dzīvesziņā, gan kristīgajās vērtībās, kas saskaņā ar Satversmes preambulu, kopš senlaikiem veido Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā. Tās pašas vērtības tur godā arī ebreju kopiena un citas Latvijā izsenis pārstāvētas garīgās tradīcijas. Atteikšanās no šādas izpratnes būtu atteikšanās arī no vērtībām un identitātes, kas nostiprināta Latvijas Republikas Satversmē.

Pastāvīgā saskarē ar Latvijas iedzīvotājiem mēs pārliecināmies, ka pašreizējā tiesību sistēmā atspoguļotā ģimenes izpratne bauda plašu atbalstu. Mēģinājumi to mainīt nav guvuši panākumus demokrātiskā ceļā. Ir novērojams, ka šos ierosinājumus visbiežāk pamato ar citu valstu pieredzi un dažādiem motivācijas avotiem ārpus Latvijas. Tomēr jāatceras, ka mūsu tiesību sistēma tika pamatīgi pārbaudīta, saskaņota un atzīta par pietiekami labu, lai Latviju – 21. gadsimtā! – uzņemtu Eiropas Savienībā un NATO. Latvijas Republikas likumi, tajā skaitā Civillikums, tika harmonizēts ar atbilstošajām ES normām. Tādēļ fundamentāli pārveidot mūsu ģimenes tiesības noteikti nav vajadzīgs. Neviens arī nevar mums pieprasīt atteikties no savas identitātes.

Domājot par visas sabiedrības labumu un valsts nākotni, vispirms jārūpējas par bērnu labklājību un tiesībām. Neviens nevar noliegt, ka optimālā vide, kurā bērnam nākt pasaulē un uzaugt, ir ģimene kurā tēvs un māte kā vīrs un sieva ir savienoti stabilā laulībā. Abas lomas un abu dzimumu pārstāvju līdzdalība ir būtiska bērnu pilnvērtīgai audzināšanai un attīstībai. Tādēļ valstij vajadzētu atzīt par svarīgu prioritāti lietot visus motivēšanas un atbalsta instrumentus, lai veidot tādas ģimenes būtu droši un pievilcīgi.

Lūdzam, lai veidojot regulējumu sakarā ar 2020. gada 12. novembra Satversmes tiesas lēmumu, netiktu skarta Satversmē nostiprinātā laulības izpratne kā savienība starp vīrieti un sievieti. Lūdzam arī nostiprināt Satversmē izpratni par ģimeni kā savienību, kas balstīta tādā laulībā starp vīrieti un sievieti.

Par jums visiem aizlūdzot, Dieva gudrību un vadību vēlot –

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags
Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskaps – Metropolīts Zbigņevs Stankevičs
Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs
Latvijas Romas Katoļu Baznīcas Liepājas bīskaps – Latvijas Romas katoļu bīskapu konferences priekšsēdētājs Viktors Stulpins
Latvijas Baptistu draudžu savienības bīskaps Kaspars Šterns
Armēņu Apustuliskās Baznīcas Baltijas valstu diecēzes bīskaps Vardans Navasardjans
Latvijas Vecticībnieku Pomoras Baznīcas Centrālās padomes priekšsēdētājs Aleksejs Žilko
Rīgas Grebenščikova vecticībnieku draudzes Padomes priekšsēdētājs Aleksandrs Lotko
Rīgas ebreju reliģiskās draudzes valdes priekšsēdētājs Davids Kagans
Septītās dienas Adventistu Latvijas draudžu Savienības bīskaps Vilnis Latgalis
Latvijas Vasarsvētku draudžu apvienības bīskaps Modris Ozolinkevičs
Latvijas Vasarsvētku draudžu centra bīskaps Nikolajs Gribs
Kristiešu draudzes "Prieka Vēsts" vecākais mācītājs Vilnis Gleške

Pārpublicēts no portāla Delfi.

Arhibīskapa vēstījums 2020.g. ziemassvētkos

 


Dievkalpojumi attālināti

Pagaidām Covid-19 ierobežojumu dēļ dievkalpojumi draudzē nenotiek. Draudzes bijušais mācītājs R.Otomers piedāvā iespēju attālināti piedalīties dievkalpojuma translācijās no Vecumnieku baznīcas svētdienās pl.10:00 www.facebook.com/vecumniekubaznica

piektdiena, 2020. gada 9. oktobris

Uzmanību tiks mainīts dievkalpojuma laiks

No 1. novembra tiks mainīts dievkalpojuma laiks draudzei.

No 1.novembra dievkalpojumi notiks pl. 15:00 

 

sestdiena, 2020. gada 15. augusts

trešdiena, 2020. gada 1. jūlijs

pirmdiena, 2020. gada 29. jūnijs

Īsas pārdomas par īstu mīlestību


un tas pats arī krieviski:

otrdiena, 2020. gada 23. jūnijs

pirmdiena, 2020. gada 15. jūnijs

svētdiena, 2020. gada 7. jūnijs

pirmdiena, 2020. gada 1. jūnijs

piektdiena, 2020. gada 29. maijs

svētdiena, 2020. gada 24. maijs

pirmdiena, 2020. gada 18. maijs

Dievkalpojuma tiešraides svētdienās plkst. 10:00


Kamēr valstī ir izsludināts ārkārtas stāvoklis un dievkalpojumi Imantas draudzē nenotiek, Imantas draudzes kādreizējais mācītājs Roberts Otomers ir piedāvājis attālinātus video sprediķus un uzrunas no Vecumnieku luterāņu baznīcas.
Kā arī jums ir dota iespēja sekot līdzi dievkalpojumu tiešraidei no Vecumnieku baznīcas svētdienas rītos plkst. 10:00

pirmdiena, 2020. gada 11. maijs

pirmdiena, 2020. gada 4. maijs

piektdiena, 2020. gada 1. maijs

piektdiena, 2020. gada 24. aprīlis

ceturtdiena, 2020. gada 16. aprīlis

Sēru vēsts

Mūžībā aizsaukta mūsu draudzes locekle
Ināra Meļničenko (1942-2020)
Baleta horeogrāfe

sestdiena, 2020. gada 11. aprīlis

Lieldienās (Mk 16:1-7)

         
"1 Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu.
2 Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu
3 un runāja savā starpā: "Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?"
4 Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels.
5 Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās.
6 Viņš tām sacīja: "Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika;
7 bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis."


          Priecīgas Lieldienas! Svētītas Lieldienas! Kristus ir augšāmcēlies! 
Mēs to zinām un dzīvojam ar šo apziņu, ar šo patiesību, kas dara mūs stiprus. Bet tajā tālajā laikā sievietes to nezināja. Viņas rīta agrumā dodas meklēt Jēzu, jeb faktiski jau tikai Viņa kapavietu, lai iesvaidītu Viņa miesas ar smaržzālēm. Zīmīgi, ka to dara sievas, bet to nedara Jēzus mācekļi, kam tas pienāktos daudz vairāk. Miris ir viņu mācītājs, ar kuru viņi bija diendienā pavadījuši trīs gadus. Notikumiem, brīnumiem, pārdzīvojumiem un mīlestību pilnus trīs gadus. Bet viņiem tas neienāk prātā, jo viņi ir nobijušies, un zināmā veidā pašizolējušies no ļaudīm. Iespējams, ka viņi sagaida kādas tālākas represijas, kas varētu būt pret Kristus sekotājiem un, tātad tās, pirmām kārtām, skartu tieši viņus kā mācekļus un vistuvāk Kristum stāvējušos.
Cik gan cilvēcīga un mums labi saprotama ir šī reakcija! Vai mēs nesaskatām zināmu līdzību ar mūsu šodienas situāciju? Pasaulē ir ienākusi koronavīrusa pandēmija. Daudzi no mums arī atrodas izolācijā, un mēs visi esam neziņā par to, kas notiks.
Mācekļi bija fiziski iztukšoti un garīgi salauzti. Pestītājs, ar kuru viņi bija saistījuši savas nākotnes cerības un pat centušies sev nodrošināt iespējami augstāku vietu pie Viņa sāniem, bija nogalināts – sists krustā un guldīts kapā. Viņus neziņā mocīja jautājums: Kāpēc ar mums tā notika, ko mēs izdarījām nepareizi, ko mums vajadzēja darīt savādāk? Mācekļi baidījās par savu fizisko eksistenci.
Līdzīgi kā ir pasaulē šobrīd,- arī mēs baidāmies par savām dzīvībām. Tāpēc arī mēs meklējam atbildes, izsakām viedokļus un, labākā gadījumā, kādi no mums mēģina saprast, kur bijām kļūdījušies.
Mācekļi bija lielā neziņā, viņi nebija pieņēmuši Jēzus vairākkārt sacīto par savu cilvēces glābšanas misiju - caur nāvi pie krusta un augšāmcelšanos. Pārāk cieši bija iesakņojusies pārliecība par to, ka Mesija būs tas, kurš satrieks Israēla ienaidniekus, atbrīvos no Romas okupācijas un nodibinās labklājības valsti.
Mūsu situācija ir atšķirīga, jo šķiet, ka tikai kāds retais uzdrošinās apgalvot, ka pasaulē viss ir vislabākajā kārtībā, ka pie vainas nav neviens no mums un šobrīd mūs ir piemeklējusi tikai ,,lielā nejaušība”, no kuras jau tāpat neviens nevar būt pasargāts. Mūsu minējumi ir visdažādākie, sākot no sazvērestības teorijām līdz pilnīgai pārliecībai par to, ka pasauli ir piemeklējis Dieva sods par cilvēku grēku: visatļautību visās jomās, atkāpšanos no Dieva baušļiem un neticību. Par to, ka dievišķā patiesība tiek noliegta un ,,katrs pats sev ir dievs”.
Kāpēc tas skar arī mūs, vai tad mēs, kristieši, esam pie tā vainojami? Iespējams, savās acīs mēs jūtamies tikpat pilnīgi, kā tas farizejs sinagogā, kurš uzsvēra tikai savu nevainojamību salīdzinājumā ar grēcīgo muitnieku. Atbildi mēs esam jau saņēmuši. Jēzus saka: ,,...vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, kuriem uzkrita tornis Siloāmā un tos nosita, bija to pelnījuši vairāk nekā citi Jeruzālemē? Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi tāpat aiziesiet bojā.” (Lk 13:4)
Otrs lielais jautājums. Kāda nākotne mūs sagaida, un kāda būs mana vieta tajā? Varbūt ir labi ielūkoties vēsturē, kā tad ir bijis senāk? Mēs zinām par 14. un 19. gs. mēri, kurš izdzēsa līdz 200 miljoniem jeb 60% eiropiešu dzīvības. 1918. gadā pasauli pārņēma spāņu gripas pandēmija, kura inficēja trešdaļu no planētas iedzīvotājiem un nomira līdz 50 miljoniem cilvēku. Abām šīs pasaules traģēdijām bija kaut kas kopējs – šīs slimības norima, lai gan netika atrasti ne to cēloņi, ne pretlīdzekļi. Slimības tikpat pēkšņi kā sākušās, pašas no sevis arī pazuda. Arī pašreiz notiekošā cīņa ar pasauli pārņēmušo vīrusa pandēmiju nedod nekādas prognozes par tā attīstību un izredzēm uz izbeigšanos. Tomēr viens jau ir skaidrs – pasaule būs izmainījusies. Vairs nekas nebūs tāpat kā agrāk, ekonomikā, starptautiskās attiecībās, iekšpolitikā, medicīnā, sociālā jomā, bet galvenais cilvēku uzvedībā. Jau šodien mēs saņemam ziņas par stresu un konfliktsituācijām ģimenēs, ļaudīm atrodoties neierasti ilgi tuvu blakus vienam pie otra. Līdzšinējais skrējiens pa pasauli izrādās ir atradinājis mūs no tuvības pat ar saviem mīļajiem. No jauna ir jāmācās būt saskaņā, pieņemt otra vājības un izrādīt savstarpēju mīlestību. Tomēr daudziem ir arī prieks par pēkšņo iespēju būt attālināti līdzdalīgiem dažādu baznīcu dievkalpojumos un svētbrīžos. Zīmīgi, ka ļaužu kontaktu ierobežošana ir sakritusi ar gavēņa laiku un ciešanu nedēļu, kad tikām aicināti mierā un klusumā izvērtēt dzīvi un atklāt savus grēkus. Tagad Dievs speciāli piešķīra tam laiku.
Cilvēki būs citādi, notiks vērtību pārvērtēšana. Šodien jau virkne to ļaužu, kuri stāv tālu no kristīgām vērtībām, ir sapratuši, ka cilvēks nav visvarens, kā bija domājuši līdz šim, ka ir kaut kas augstāks, kas stāv virs mums, kas mūs vada, uztur un regulē mūsu dzīvi, kas neatkarīgi no tā kā mēs viņu saucam, nosaka mūsu dzīvi neatkarīgi no mūsu vēlmēm. Mēs zinām, ka tikai Viņam, Trīsvienīgajam Dievam Tēvam, Dēlam un Sv. Garam viss ir iespējams. Viņš redz visu un zina visu un vienmēr ir mums līdzās. Psalms mums saka: ,,Kurp lai es aizeju no Tava Gara, un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es nokāptu ellē, Tu esi arī tur.” (139:7-8) Apziņa, ka Dievs visu redz un visus aizsniedz var būt  ļoti biedējoša. Tomēr Viņš mūs aizsniedz ar savu roku ne tādēļ, lai notiesātu un pazudinātu, bet lai meklētu, izglābtu un darītu dzīvus. Katra cilvēka dzīves ceļam ir noteiktas robežas un katrs elpas vilciens mūs tuvina šai robežai. Mūsu zemes laiks mums nav zināms un, ja arī tas beigsies ātrāk nekā iecerēts, tad ,,mēs zinām, ka tiem, kas Dievu mīl un, kas pēc Viņa iepriekšēja nodoma ir aicināti – visas lietas nāk par labu”. Tā saka apustulis Pāvils. Mēs esam droši, jo Jēzus mums saka: ,,Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība.” (Jņ 3:36)
Tāpēc mēs pilnīgi un droši paļaujamies uz Dievu, mēs nākam pie Viņa savās lūgšanās, sakot – ,,Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes!” un brīnums notiks, sērga tiks pārvarēta. Līdzīgi kā visu Somijas valsts ļaužu vienlaicīga lūgšana atnesa brīnumu, - tās uzvaru Ziemas karā un neatkarības nosargāšanu.
Kristībās uz mums saka: ,,Ņem krusta zīmi pie pieres un krūtīm par zīmi, ka krustā sistais Pestītājs arī par Tevi ir cietis, miris un uzmodināts.” Jēzus Kristus mūs aicina: Nāciet pie manis visi, kas esat grūtsirdīgi es jūs gribu atvieglināt! (Mt 11:28) Kas man tic, dzīvos arī, ja tas mirs.” (Jņ 11:25) Mums jātiek pāri par šābrīža neziņu un šaubām sevī par to, kas mūs sagaida, un jātic. Mums ir ne tikai jāpiebalso sievu Lieldienu vēstij:,,Viņš patiesi ir augšāmcēlies!”. Mums jādzīvo ar apziņu un pārliecību, ka Kristus arī par mani ir cietis, miris un uzmodināts. Tā mēs varam pateikties Dievam un cienīgi godāt Viņa Dēla upuri. Un satvert mūžīgo dzīvību, uz kuru visi esam aicināti. Lai Dievs mūs uz to svētī! Āmen.
Tālis Freimanis

trešdiena, 2020. gada 1. aprīlis

otrdiena, 2020. gada 24. marts

Raksts "Korona vīrusa ēnā"

“Mans patvērums un mana pils, mans Dievs, uz ko es paļaujos!” Jo Viņš tevi glābj kā putnu no ķērēja cilpas, pasargā no iznīcinātāja mēra. Viņš tevi sedz ar Saviem spārniem, zem Viņa spārniem tu esi paglābts; Viņa patiesība ir tavs vairogs un bruņas. Tu nebīsties nakts briesmu, nedz arī bultu, kas dienu skraida, nedz mēra, kas tumsā lien, nedz sērgu, kas pusdienā nomaitā.” (Psalms 91: 2-5)
Situācija
Vēl pavisam nesen mums šķita, ka notikumi, kas saistīti ar Korona vīrusu, risinās tālu prom no mums un mūs neskars. Bet pēdējās nedēļas laikā Eiropa ir pasludināta par Koronas vīrusa epicentru, Latvijā ir izsludināta ārkārtas situācija, aizslēgta robeža un aizliegti visi publiski organizēti pasākumi, tai skaitā arī dievkalpojumi baznīcā. To mūsu ģimene ir piedzīvojusi arī uz savas ādas. 1.martā mana ģimene bija devusies uz manu maģistratūras izlaidumu Zviedrijā. Tajā brīdī Zviedrijā bija tikai 14 saslimšanas gadījumi uz 10 miljoniem iedzīvotāju. Bet kad atgriežamies atpakaļ Latvijā, tad 12.martā jau Zviedrija pasludināta par bīstamu zemi ar nepilniem tūkstoš saslimšanas gadījumiem.
Kas mums būtu jādara?
Pēdējās dienās nepārtraukti saņemam aicinājumus saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatību: mazgāt rokas, ieturēt distanci no citiem cilvēkiem, slēgt visus organizētos pasākumus utt. Tas viss, protams, ir ļoti labi un vajadzīgi. Bet baidos, ka ar to vien pandemijas apturēšanai būs par maz.
Korona vīruss un nāves tuvums liek daudziem izvērtēt savas dzīves – vai Dievs grib kaut ko nopietnu pateikt visai liberālajai Eiropai? Mums vajadzētu atzīt, ka Eiropā grēks tiek legalizēts, reklamēts un popularizēts un tas nekādi nevar Dievam patikt. Mākslīgie aborti, dzimumu sajaukšana un īpaši – laulības pārkāpšana, tik daudzos veidos, ka pat kauns par to runāt. Arī mums Latvijā ir pietiekami daudz ietiepīgo, kas neprecās un grib, lai legalizē viņu bezatbildību. Arī homoseksuālismu mums arvien vairāk grib uzspiest kā normu, pat „izglītojot” mazus bērnus.
Varbūt Dievs caur šo ārkārtas situāciju grib ļoti nopietni mūs brīdināt, lai nemeklēt vaininieku ārpus sevis, bet gan izmeklējam katrs savu sirdi. Vai neesam noticējuši, ka var „dzīvot kopā tāpat” bez laulībām? Vai esam savus bērnus gatavojuši nopietnai laulības dzīvei? Vai esam iedomājušies, ka par savu dzīvi mums nebūs jāatbild Dieva priekšā? Nožēlosim grēkus un sauksim uz Dievu! Mums tik ļoti vajag Dieva žēlastību un palīdzību.
No egoisma uz atbildīgu rīcību
Latvijā daudzviet izcēlusies panika, cilvēki izpērk veikalus. Rodas sajūta, ka bīstamākais nav šis vīruss, bet gan mūsu alkatība un vienaldzība pret citiem, ko citā vārdā sauc par egoismu. Tā nav tikai pandēmijas laika problēma, bet bijusi jau ilgi pirms tam! Vai nav tā – ka par daudz centrā esam bijuši mēs paši – mani hobiji, ballītes, ceļojumi, izklaides, ka par saviem apkārtējiem bieži aizmirsām? Līdz šim ir bijis tik liels piedāvājums, ko darīt pēc darba, ka mums vairs neatlika laika Dievam un līdzcilvēkiem.  
Bet tagad viss notiekošais mūs arvien vairāk spiedīs sevi un savas intereses nolikt malā un parūpēties par saviem tuvākajiem apkārtējiem. Tikai visiem kopā rīkojoties atbildīgi, mēs varēsim iziet cauri pandēmijai ar mazākiem zaudējumiem. Korona vīruss Itālijā izrādījies vislipīgākais tieši cilvēkiem virs 50 gadiem – 80% gadījumi. Bērni līdz 18 gadiem slimo tikai 1,2%. Jaunieši, padomāsim par vecāka gada gājuma kaimiņiem, kolēģiem, parūpēsimies par viņiem, aizsargāsim viņus.
Lai Dieva miers vada mūsu rīcību. ”Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu, pasargās jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.” (Filipiešiem.4:7) 
Lūgšana
Kad vēl iepriekš Latvijā bija ārkārtas situācija? Pirms 30 gadiem, kad Latvija atguva savu neatkarību. Toreiz simtiem un tūkstošiem cilvēku pulcējās kopā baznīcā, lai lūgtu par brīvību un neatkarību, un Dievs uzklausīja mūsu lūgšanas un deva brīvību. Arī šodien ārkārtas situāciju cilvēks var pārdzīvot ar nopietnu lūgšanu. Vienosimies kopējā lielā lūgšanā! Ne tikai vienu dienu, bet ilgstoši. Lūgsim:
Kungs Dievs, piedod mums!
Kungs Dievs, žēlo mūs!
Kungs Dievs, nenovērs no mums savu vaigu!
Un visas savas sirds lūgšanas ieliekam tajā lūgšanā, ko Tu mums esi mācījis: „Mūsu Tēvs debesīs...”.
Un visbeidzot, lai mūs iedrošina Kristus vārdi: To visu Es esmu runājis uz jums, lai jums miers būtu Manī. Pasaulē jums ir bēdas; bet turiet drošu prātu, Es pasauli esmu uzvarējis!” (Jāņa ev. 16:33)
Māc. Roberts Otomers
Laikraksts "Bauska dzīve", 2020.gada 24.marts