trešdiena, 2016. gada 28. decembris

Kristus piedzimšanas svētku dievkalpojums 25.decembrī


Ziemassvētku sprediķis
Ko mēs īsti svinam?


piektdiena, 2016. gada 16. decembris

Ziemas nometne 2016



Vairāk bildes varat atrast šeit.


pirmdiena, 2016. gada 12. decembris

Rīgas Dome rezervē zemes gabalu baznīcas celtniecībai Imantā!


No Luteriskās Baznīcas atpērk lielos kapus un paredz rezervēt zemes gabalu Imantā baznīcas celtniecībai!

ceturtdiena, 2016. gada 3. novembris

Mūsu mācītājs kristīgajā radio 2.novembrī

Raidījums "Ja Mani ļaudis"

Jesajas 52:13-53:10 Pravietojums par Kristu

 

pirmdiena, 2016. gada 31. oktobris

Reformācijai 499

Pirms 499 gadiem – 1517. gada 31. oktobrī jeb Visu svēto dienas priekšvakarā – augustīniešu ordeņa mūks Mārtiņš Luters pie Vitenbergas Pils baznīcas durvīm pienagloja 95 tēzes, kas vērstas pret indulgenču (grēka atlaižu) tirdzniecību, un ar to aizsākās reformācija.
Bet Luters nebija pirmais Baznīcas reformators. Pirms viņa vēl lielāks reformators bija Jēzus Kristus. Dievs veidoja, formēja jau savu Baznīcu, kuras kalpiem būtu jānes glābšanas vēsts visai pasaulei, lai cilvēki mantotu debesu valstību. Bet Baznīcai visā pasaulē ir cilvēciska tendence deformēties, novirzīties no tā sākotnējā tēla, kādu Dievs to bija iecerējis. Tad Dievam ir jāiejaucas un tā atkal jāreformē caur kādiem saviem izredzētiem cilvēkiem. No sākuma ir formācija, pēc tam deformācija, un tad nāk reformācija, kas ir atgriešanās pie sākotnējās formas.

Jāņa evaņģēlijā mēs lasām, ka arī Jēzus reiz nepagāja garām savai Baznīcai, kad tā bija stipri deformējusies. Jāņa ev. 2:13-16: "Kad jūdu Pashā bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. Tur Viņš atrada Templī vēršu, aitu un baložu pārdevējus un naudas mijējus sēžam. Un, iztaisījis pātagu no auklām, Viņš visus izdzina no Tempļa, aitas un vēršus, un izkaisīja mijējiem naudu un apgāza galdus, un baložu pārdevējiem Viņš sacīja: "Nesiet to projām! Nepadariet Mana Tēva namu par tirgus namu!""

Atnākot uz Jeruzālemes templi, Jēzus ir lielā sašutumā par to, ko Viņš ierauga savā Baznīcā, – ka tur galvenais vairs nav veidot attiecības ar Debesu Tēvu, bet tirgoties kā tirgus laukumā. Kā gan cilvēks, kurš atnācis uz templi Dievu lūgt, to var izdarīt, ja tur ir dažādas dzīvnieku skaņas, smakas un vēl milzīga dunoņa no cilvēku tirgošanās, līdzīgi kā Rīgas Centrāltirgū? Tas ir neiespējami! Jēzum ir daudz lielāks pacietības mērs nekā cilvēkiem, bet arī viņa pacietībai pienāk gals. Tas bija par traku, viņam bija jārīkojas, lai kaut ko mainītu.

Arī mūsdienās, jāatzīst, varam manīt lielāku cilvēku tiekšanos pēc tirgošanās nekā pēc mūžīgās dzīvības. Proti, kur tad mūsdienās cilvēki pavada savas svētdienas? Tā vietā, lai dotos uz baznīcu, daudzi izvēlas doties uz tirdzniecības centriem, lai tur iepirktos un izklaidētos. Mēdz sacīt, ka tirdzniecības centri ir mūsdienu "baznīcas"! Cilvēki visu savu sūri grūti nopelnīto naudu svētdienās aiznes uz mūsdienu tempļiem, kur to pienes pie šo tempļu altāriem, proti, kasēm, un nodod šo tempļu priesteriem – kasieriem. Un tas viss tiek darīts ticības dēļ, ka tās mantas, kas šajos tempļos iegādātas, padarīs dzīvi daudz labāku un laimīgāku. Bet vēl daudz lielāka problēma ir tad, kad šis tirgus laukums tiek atnests uz baznīcu.

Mēs varam redzēt daudzas paralēles Jēzus rīcībā un Lutera rīcībā. Ne Jēzus, ne Luters nepagāja garām tām nejēdzībām, kas notika Baznīcā, un ķērās tām tieši pie saknēm, kas beigu beigās noveda pie Baznīcas reformācijas.

Reformācijas konflikta sākumu, līdzīgi kā notikumā ar Jēzu, izraisīja tirgošanās Baznīcā, proti, tā sauktās "jubilejas atlaides", kuras izsludināja pāvests 1517. gadā, lai savāktu līdzekļus Sv. Pētera katedrāles restaurācijai Romā. Saksijā grēku atlaides pārdeva pieredzējis atlaižu pārdevējs – slavenais sprediķotājs Jānis Tecels. Grēku atlaides varēja nopirkt gan sev, gan saviem tuviniekiem. Grēku atlaides ar pāvesta parakstu par naudu deva pilnīgu grēku piedošanu, brīvbiļeti uz paradīzi. Vienalga, cik lielus grēkus tu būtu sastrādājis (kā teica pats Tecels – pat ja tu būtu izvarojis Jaunavu Mariju), tev tas tiktu piedots ar šo grēku atlaidi.

Protams, tie ir pilnīgi meli, neko tādu Bībelē nevar atrast, tas ir to laiku pāvestu izdomājums un labs biznesa plāns, kā iegūt milzīgu peļņu. Viena no lielākajām krāpšanām pasaules vēsturē. Neviena indulgence, vienīgi patiesa grēku nožēla un mūsu ticība Jēzus Kristus nopelnam pie krusta staba Golgātā var mums piedod grēkus un dāvāt mūžīgo dzīvību.

Lutera reformācijas lielākie sasniegumi ir:

• Bībeles tulkošana dzimtajā valodā un pavairošana, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu to lasīt;
• dievkalpojumi dzimtajā valodā (pirms tam tie bija tikai latīniski);
• atgriešanās pie Bībeles skaidrās mācības;
• Evaņģēlija mācības atgūšana – mācība par attaisnošanu ticībā uz Jēzu Kristu, nevis ar labiem darbiem;
• indulgenču izskaušana un atcelšana baznīcā;
• piespiedu celibāta atcelšana mācītājiem, kas tik daudzus garīdzniekus bija iedzinis dažādu veidu laulības pārkāpšanā;
• nepareizās prakses labošana attiecībā uz mūku ordeņiem, svētbildēm, gavēņiem, baznīcas hierarhiju un īpašumiem;
• garīgās un laicīgās varas nodalīšana: pār sabiedrību valda laicīgā vara, pār dvēseli – Dievs.

Reformācija ietekmēja ne tikai luterāņu baznīcas visā pasaulē, bet arī daudzas citas konfesijas, turklāt ne tikai baznīcu, bet arī kultūras, izglītības un zinātnes attīstību visā pasaulē, kur Lutera reformētās baznīcas mācība nokļuva.







Lutera reformācijas mērķis nebija nošķelties no Romas katoļu Baznīcas vai radīt jaunu ticības novirzienu, bet gan atgriezt to pie Rakstiem un apustuļu skaidrās mācības. Lutera reformācijas moto baznīcā varētu būt: "To labo, kas ir, paturam, to slikto, kas laika gaitā baznīcā ienācis, to atmetam." Luters nekad nav gribējis, ka viņa sekotāji sevi sauktu par luterāņiem vai luteriešiem, viņš gribēja, ka viņi sevi sauc par kristiešiem. Luterāņi tic Kristum, bet ciena Luteru par viņa paveikto. Apzīmējumu "luterāņi" – sākotnēji kā lamu vārdu – viņiem piedēvēja Romas katoļi. Viņi to paturēja un sāka ar to lepoties, tā norādot, ka nepieder nesakārtotajai Romas katoļu Baznīcai, bet gan reformētajai, ticības atjaunotajai, luteriskajai Baznīcai.

Arī Latvija pieder pie tām zemēm, kuru Lutera reformācija ir aizsniegusi un nesusi daudz labu augļu caur šiem gadsimtiem.

Māc. Roberts Otomers

P.S. Reformācijas gadadienā iesaku noskatīties arī Lutera dzīvesstāstu filmā:

pirmdiena, 2016. gada 26. septembris

Jauns iesvētes mācības kurss no 4.oktobra


Vairāk par kursu lasiet šeit!
Kā mūs atrast, skaitiet šeit!


la

ceturtdiena, 2016. gada 1. septembris

pirmdiena, 2016. gada 4. jūlijs

Draudzes vasaras nometne 22.-24.jūlijs


 Bildes no nometnes varat apskatīt mājaslapas galerijā.


pirmdiena, 2016. gada 20. jūnijs

19. jūnijā IESVĒTĪBAS 7 jauniem draudzes locekļiem


APSVEICAM!!!


Vairāk bildes no iesvētībām varat atrast mājaslapas Galerijā.

Pār gadskārtu Jānits nāca


Ja latvietim paprasītu, kas ir lielākie latviešu svētki, daudzi atbildētu – Jāņi. Latviešu tautasdziesmā lasām: Pār gads kārtu Jānīts nāca. Jānis – kļuvis tik ļoti savējais, ka kļuvis par populārāko vīriešu vārdu Latvijā.
Bet kas tas ir par Jāni, kas tā tiek daudzināts? Bet ko īsti svin šajos svētkos? Ja latviešiem jautātu, kas tad ir šo svētku pamatā, kas tur tie svinēts? Daudzi varētu stāstīt par dažādām Jāņu tradīcijām – Jāņu siera ēšanu, alus dzeršanu, lēkšanu pāri ugunskuram, dziesmu dziedāšanu utt. Bet tas īsti līdz galam neatbild uz uzdoto jautājumu. Tās ir dažādas tradīcijas, kas izveidojušās laika gaitā, bet tā vēl nav pati svētku būtība.
20.gs. divdesmitajos gados Ernesta Brastiņa radīta kustība „dievturi” sacītu, ka te būtu svinami vasaras saulgrieži. Ja tas tā būtu, tad tas, kā dievturi uzstāj, būtu jāsvin jau 21./22. jūnijā, kad ir īsākā gada nakts nevis 23./24.jūnijā kā tas ir pierasts, kad kalendārā ir rakstīts, ka vārda dienas svin Jānis.
Bet kas tas ir par tādu iedomātu latviešu Jāni? Turklāt latvieši jau nav vienīgie, kas svin Jāņus. Vāciešiem ir Johannes Tag, angļiem – St.John day. Palabojiet mani, ja es kļūdos, bet nespēju atcerēties Latvijas vēsturē kādu Jāni, kas būtu pazīstams visā pasaulē. Jānis ir pazīstams daudz dažādās tautās: angļiem – John, vāciešiem – Johannes, baltkrieviem – Jan, krieviem – Ivan. Šis vārds ir cēlies no sengrieķu valodas vārda – Ioannes, kas ir saliktenis no diviem vārdiem ‘Dievs apžēlojies’.
Ļoti ticami, ka šis izdaudzinātais Jānis, ir neviens cits, kā Jānis Kristītājs, par kuru Dieva Dēls Jēzus Kristus Mt.11:11 ir sacījis: „Patiesi Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju. Šo domu pastiprina vēl arī tas, ka latviešiem nemaz tāds vārds ‘Jānis’ nav sastopams, pirms kristīgās ticības atnākšanas uz Latviju. Tas ir tik priecīgi, ka arī senie latvieši tik augstu vērtējuši Jāni Kristītāju, ka tik plaši svinēja Jāņu dienu.
Latviešu dainu Jānis ir izskatās pēc aizsūnojoša Jāņa Kristītāja. Dainu Jānis pūš tauri un rībina bungas:

Sit, Jānīti, vara bungas
Sētas staba galiņā,
Lai trīc visa tautu zeme,
Lai dzird mani bāleliņi.

Jānītim vara taure,
Manim dziesmu vācelīte;
Jānīts pūta vara tauri,
Es dziesmiņu nodziedāju.

Taures pūšana un bungu rībināšana parasti ir pirms kādas nozīmīgas vēsts paziņošanas. Ko Jānis grib pavēstīt? Jānis Kristītājs visiem ziņo un sludina lielu prieku, kas pasaulei ir noticis – par PestītājaGlābēja nākšanu, kā to lasām Mk.1:6-7 „Un Jānis bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu, un sludināja, sacīdams: "Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas.”
Jānis ir kā ceļa sagatavotājs augstam viesim, ‘sarkanā tepiķīša izritinātājs’ Jēzus priekšā. Jānis ir līgavaiņa draugs, kas paziņo par Līgavaiņa ierašanos pasaulē. Vai mūs senči dzīvesdraugu noskatot nav ko līdzīgi domājuši? Līgavaiņa drauga uzdevums bija pierunāt līgavaiņa izredzēto meitu nākt pie līgavaiņa par sievu. Kā gan tu tā iesi un pats sevi lielīsi, reklamēsi izredzētajai? Tāpēc līgavainis sūtīja savu uzticamu draugu, kas labi to varētu izdarīt. Bībelē mēs redzam, ka visa kristīgā Baznīca tiek saukta – līgava un Kristus – līgavainis. Šis līgavainis ir nācis, lai visus savus ticīgos vestu uz debesu valstības kāzu mielastu.
Kāda tad bija Jāņa Kristītāja sludinātā galvenā vēsts: atgriezieties no grēkiem, ticiet uz Jēzu Kristu un liecieties ikviens kristīties Viņa vārdā. (Mk.1:4; Jņ.3:30) Kas šo Jāņa vēsti saklausīs – tie ir īstie Jāņa bērni!

Pošaties, Jāņa bērni,
Sagaidiet Jāņa dienu:
Jāņa diena spodra nāca,
Ugunīs mirdzēdama.

Turēsim Jāni Kristītāju īstā godā šajos svētkos, būsim īstie Jāņa bērni, staigāsim viņa pēdās, sekojot viņa sludinātajai vēstij!

Māc. Roberts Otomers

trešdiena, 2016. gada 8. jūnijs

Pozitīvais 'nē' sievietēm mācītājām


“Bet mācītāja amats ir daudz, daudz grūtāks, kā nest 25 kg kartupeļus....”

Šā gada 3. un 4. jūnijā notika Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas 27. Sinode. Sinode ir mūsu Baznīcas augstākā lēmējinstitūcija, kur sapulcējas kopā visi mūsu Baznīcas bīskapi, mācītāji un draudzes priekšnieki. Plašākas sabiedrības uzmanību šī sinode ir piesaistījusi ar lēmumu Baznīcas satversmē nostiprināt to, ka mācītāja amatā var ordinēt tikai vīriešus.
Šī patiešām ir vēsturiska sinode, par kuru noteikti runās un atcerēsies vēl daudzus gadu desmitus visā pasaulē. Kamēr lielākā daļa rietumu luterāņu Baznīcas arvien tālāk un tālāk atkāpjas no Jēzus Kristus mācības, kādu to mēs atrodam Bībelē, tikmēr mūsu Baznīca ir spējusi parādīt savu mugurkaulu un uzticību Jēzum Kristum, par spīti milzīgam spiedienam, ko Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca ir saņēmusi no citām Eiropas luterāņu Baznīcām un organizācijām.

Bibliskais pamatojums tikai vīriešu ordinācijai starp daudzām citām rakstu vietām, visskaidrāk redzams šajās 2 rakstu vietās:
1.Moz.1:18 Un Dievs Tas Kungs sacīja: "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam."
1.Kor.14:34-37: "34 sievas lai draudzē klusē, jo viņām nav ļauts runāt, bet lai viņas paliek bauslības noteiktajā paklausībā. 35 Bet, ja viņas grib ko mācīties, lai izjautā mājās savus vīrus, jo sievai ir apkaunojoši runāt draudzē. 36 Vai tad Dieva vārds no jums būtu nācis? Vai arī pie jums vien tas būtu nokļuvis? 37 Ja kāds domā, ka viņš ir pravietis vai apveltīts ar Gara dāvanām, lai atzīst to, ko es jums rakstu, jo tā ir Kunga pavēle."

Gandrīz 2000 gadu Kristīgā Baznīca visā pasaulē ir sekojusi šai Kristus pavēlei. Un tikai pēdējos gadu desmitus dažādas luterāņu baznīcas Eiropā un ASV, liberālā teoloģijas ietekmētas, ir atkāpušās no Kristus pavēles un svēto rakstu autoritātes, cilvēku gudrību pacēluši augstāk par Dieva gudrību un sākušas ordinēt arī sievietes. Un tam līdzi ir nākušas smagas sekas: mācītāja amata vērtības dramatiska krišanās šajās baznīcās, morāles vērtību degradācija kā baznīcā tā apkārtējā sabiedrībā, seksuāla visatļautība, viendzimuma pāru svētīšana un laulāšana, cilvēku masveida izstāšanās no baznīcas utt.

Mūsu tautā ir tāds teiciens: "Iedod velnam mazo pirkstiņu, viņš paņems visu roku!" Tieši tas notiek ar baznīcām, kas atkāpjas no Dieva pavēlēm vienā lietā, tam seko līdzi vēl daudzas citas. Un jo tālāk, jo trakāk. Un mūsu baznīca nevēlas iet šajā virzienā.

Patlaban gan pasaulē, gan arī Latvijā citas tradicionālas konfesijas – Romas katoļi, pareizticīgie, vecticībnieki, baptisti – visi ordinē mācītāja/priestera amatā tikai vīriešus. Tikai liberālie luterāņi, adventisti un kādas jaunās kustībās mācītājas var būt sievietes.

Un tieši šajā kontekstā ir liels prieks, ka absolūti lielākā daļa mūsu luteriskā Baznīca vēl joprojām turas pie tās izveidotāja – Jēzus Kristus – mācības. Bez Jēzus Kristus mācības pamata neviena baznīca nevar pastāvēt. Šajā sinodē, lai nostiprinātu mūsu baznīcas jau pastāvošo ticību un kārtību, sinodes dalībnieki balsoja par Baznīcas satversmes 133.panta grozīšanu, ka mācītāja amatā ordinēti var tikt tikai vīrieši. No 282 sinodes dalībniekiem: PAR balsoja – 201 (77,3 %), PRET balsoja – 59 (22,7 %), ATTURĒJĀS – 22.

Jāatceras, ka sinodes balsotāji ne visi ir teologi, tur ir gan mācītāji, gan draudžu priekšnieki. Iepriekš, pirms vairākiem mēnešiem, mācītāju konferencē, kur mācītāji balsoja par šo jautājuma atbilstību Svētajiem rakstiem, PAR nobalsoja vairāk kā 90 % mācītāju. Tā kā tas nav tikai arhibīskapa Jāņa Vanaga privāts viedoklis, kā tas mēdijos pirms tam ir izskanējis, bet gan mūsu baznīcas absolūtā vairākuma viedoklis.

Un, domājot par pretējā viedokļa paudējiem, skumji ir tas, ka tad, kad ir iespēja izteikties un izklāstīt savu viedokli vairākās prāvesta iecirkņa sapulces, arī 2 mācītāju konferencēs par šo tēmu, tad pretējā viedokļa paudēji nemaz īpaši nav uz to gatavojušies, tad viņu balsis diemžēl knapi paceļas, bet pēc tam viņi dodas pie mēdijiem un tur pauž savu viedokli jautājumā, kas ir pēc savas būtības baznīcas iekšēja lieta un apvaino baznīcu, ka par maz ir bijusi iespēja diskusijām. Taču iespējas jau bija, bet tās netika izmantotas. Skumji, ka pretējā viedokļa paudēji nevis runā baznīcas sapulcēs par jautājumu pēc būtības, bet mēdijos uzbrūk arhibīskapa personai, mēģinot viņu nomelnot lietās, ko viņš nemaz nav pelnījis.

Kādiem varētu likties, ka šī Kristus pavēle ir sievieti diskriminējoša, bet tā nav! Šī pavēle ir dota, lai pasargātu sievietes no tādas nastas, kas viņām nav jānes. Šis Kristus aizliegums neattiecas ne uz ko citu, kā tikai to, ka sievietes nedrīkst mācīt draudzes dievkalpojumos, vadīt draudzi, visu pārējo viņas ir aicinātas darīt. Mūsu baznīcā ir ļoti daudz lietu, kur kalpo sievietes: svētdienas skolā, jauniešu darbā, diakonijā, sievu vakaros, korī, pie ērģelēm, draudzes padomēs u.c.

Kā sinodē sacīja virsvaldes sekretārs R. Ganiņš: "Es ļoti mīlu savu sievu, bet, ja jau sieviešu līdztiesība, tādā gadījumā jābūt konsekventiem līdz galam. Piemēram, ja mums uz mājām kāds atved 50 kg kartupeļu, tad 25 kg nesu es, un 25 kg nes sieva. Bet mācītāja amats ir daudz, daudz grūtāks, nekā nest 25 kg kartupeļus."

Pēc maniem novērojumiem, katra sieviete ir priecīga, ka viņa var atrast vīrieti, kas par viņu uzņemas atbildību, gādā un rūpējās, un ar ko kopā tiek dalīti prieki un bēdas, kura vadībā doties pa dzīvi. Ir gan sievietes, kas grib uzkundzēties un valdīt par vīriešiem, tā vēlme jau paliek, bet tas nekad nedara sievieti patiesi laimīgu. Tāda ir Dieva iecerētā kārtība uz zemes! Kas pēc tās dzīvo, tie var kļūt patiesi laimīgi...
Māc. Roberts Otomers

 Mācītājs sinodē kopā ar Vecumnieku, Rīgas Sv.Gara un Valles draudzes priekšniecēm

Liepājas diecēzei jauns bīskaps


Sinodes laikā tika ievēlēts arī jauns Liepājas bīskaps. Pašreizējam Liepājas bīskapam Pāvilam Brūveram dodoties pensijā, par Liepājas bīskapu tika ievēlēts Madonas iecirkņa prāvests Hanss Martins Jensons. Dzimis un audzis Zviedrijā, Hanss Jensons uz Latviju pārcēlās 2000.gadā, kad māsu draudzes apmaiņas rezultātā nonāca Vaiņodē. Kopš ordinācijas LELB 2003.gadā, mācītājs Jensons ir kalpojis mācītāja amatā vairākās draudzēs, un šobrīd ir Liezēres un Madonas draudžu mācītājs, kā arī Madonas iecirkņa prāvests. Gadu gaitā viņš ir aktīvi darbojies dažādās LELB nozarēs un institūcijās – kopš 2015.gada februāra kā LELB Izglītības nozares vadītājs, kopš 2014.gada decembra kā Lutera Akadēmijas Senāta priekšsēdētājs, no 2008.-2010.gadam kā Finanšu nozares vadītājs un no 2007.-2008.gadam kā LELB revidents. Jensons ir dalībnieks arī vairākās LELB lēmējinstitūcijās, komisijās, valdēs un darba grupās. Viņš ir ieguvis teoloģijas maģistra grādu Lundas Universitātē Zviedrijā, kā arī studējis Zviedrijas baznīcas Pastorālajā institūtā.
Jaunā Liepājas bīskapa pārraudzības apgabals būs Liepājas diecēze, kurā ietilpst seši LELB prāvestu iecirkņi – Grobiņas, Kandavas, Piltenes, Kuldīgas, Jelgavas un Bauskas. Paredzēts, ka līdz rudenim Liepājas diecēzi turpinās vadīt šobrīdējais bīskaps Pāvils Brūvers, kurš šajā amatā kalpo kopš 2007.gadā. Jensons tiks ordinēts jaunajā amatā 6.augustā Rīgas Domā.

Sinodes laikā dalībnieki izskatīja un balsoja par 65 priekšlikumiem LELB Satversmes grozījumos. Būtiskākie Satversmes grozījumi, kurus atbalstīja sinodāļu vairākums, ir:

  • tiks palielināta laju pārstāvniecība Virsvaldē;
  • turpmāk Sinode notiks vienu reizi četros gados;
  • Satversmē nostiprināts diecēzes kapitula institūts – tā tiesības un uzdevumi;
  • vairākas draudzes nepieciešamības gadījumā varēs ievēlēt kopīgu padomi;
  • ir noteikta prāvestu un bīskapu atcelšanas kārtība;
  • mazo draudžu garīgās aprūpes nodrošināšanai būs iespēja lokālai jeb “vietējai” ordinācijai;
  • piederība LELB varēs īstenoties ne tikai draudzē, bet arī klosterī vai brālībā un māsu kopienā;
  • Satversmē nostiprināts princips, ka LELB tiek ordinēti tikai vīrieši. Saskaņā ar LELB Satversmi, lēmums pieņemts balsojumā ar 77,3% sinodāļu atbalstu.
avots: lelb.lv

trešdiena, 2016. gada 1. jūnijs

1.jūnijs - bērnu aizsardzības diena


1. jūnijā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā bērnu aizsardzības diena. Māte Terēze savulaik teikusi: "Ja tu gribi izglābt pasauli, dodies mājās un mīli savu ģimeni!" Pamati bērna dzīvei, drošības sajūtai un attieksmei pret pasauli vienmēr tiek ielikti ģimenē.
Šoreiz tiekamies ar spēcīgu latviešu saimi, kurā aug piecas atvases vecumā no astoņiem gadiem līdz sešiem mēnešiem. Kā tas ir – būt tik kuplas ģimenes vecākiem, stāsta Agrita un Roberts Otomeri.

– Vai ikdienā izjūtat kādas grūtības, plānojot laiku un organizējot ģimenes dzīvi?Roberts: Esam pieraduši pie tā, ka mums ir pieci bērni. Tas drīzāk ir attieksmes jautājums. Mums tas šķiet normāli! Precoties gan neplānojām, ka mums būs tik daudz bērniņu. Kad piedzima mūsu trešais mazulis, abi ar sievu pamanījām, ka pirmie divi bērni ir izveidojuši savu komandu un trešo atstumj. Šķita, vajag vēl vienu mazo, lai arī trešajam ir interesanti. (Smejas)

Agrita
: Tā bija ļaušanās procesam, neko īpaši neplānojām. Abi ar vīru neesam no daudzbērnu ģimenēm, nebija tā, ka esam uzauguši lielās ģimenēs un arī pašiem šis ceļš šķistu vienīgais iespējamais. Bērni ir mūsu skolotāji! Nav tā, ka būtu kādas īpašas grūtības tieši bērnu skaita dēļ.

Roberts
: Manuprāt, vislielākās pārmaiņas jebkurā ģimenē notiek tad, kad piedzimst pirmais bērns. Tas ir kaut kas pilnīgi negaidīts, kaut kas pilnīgi jauns. Otrā un trešā bērna piedzimšana nenozīmē, ka tagad viss būs divreiz vai trīsreiz grūtāk, arī sadzīviskā ziņā gan rati, gan citas nepieciešamās lietas jau bija sagādātas pirmajam bērnam, tagad tās izmanto arī pārējie.

– Vai esat kādreiz domājuši, kāpēc cilvēkiem šķiet: divi vai trīs bērni – tas ir labi, vairāk – tas jau ir ekstrēmi!


Roberts:
Domāju, galvenais iemesls šādai attieksmei nav nepatika pret bērniem, drīzāk cilvēki baidās atteikties no savām ērtībām, no ierastā komforta. Protams, ja tev ir bērni, viņiem gluži vienkārši būs jāziedo savs laiks, reizēm noliekot malā personīgās vēlmes, izklaides, hobijus. Turklāt materiālais pasaules uzskats daļā sabiedrības ir pamatīgi iesakņojies – nopelnīt, iztērēt, sasniegt konkrētus dzīves standartus... Un bieži šajā skrējienā neatrodas vieta bērniem.

Manuprāt, tas ir garīgas dabas jautājums, kas atkarīgs no cilvēka dzīves uzstādījumiem, jo ne jau materiāli nodrošinātās ģimenes ir tās, kurās dzimtu visvairāk bērnu. Domāju, tā ir jau minētā atteikšanās no kādiem iedomātiem dzīves standartiem, kas cilvēkus biedē.

– Vai, jūsuprāt, bērni sabiedrībā kopumā ir galvenā vērtība?


Roberts:
Domāju, ka galvenā vērtība mūsu sabiedrībā noteikti nav vis bērni, bet materiālās lietas. Galvenā vērtība bērni ir tajās ģimenēs, kurās viņi patiešām arī dzimst! Tajā pašā laikā neuzskatām, ka esam ļoti īpaši vai kādā veidā labāki par citiem. Priecājamies par saviem bērniem un esam laimīgi! Tas, protams, neizslēdz to, ka mēģinu pārliecināt arī citus: liela ģimene – tā ir bagātība!

– Vai iespējams veicināt lielu ģimeņu veidošanos?


Roberts:
Te jāatgriežas pie tā, par ko jau runājām, proti, jāmainās sabiedrības vērtību sistēmai, jo, kamēr valda patērēšanas kults, tas nav iespējams. Ja augstākā vērtē ir dzīšanās pēc naudas, šādā vērtību sistēmā lielam bērnu skaitam nav vietas. Un tiem, kuri domā citādāk, vienmēr būs jāsaskaras ar zināmu neizpratni vai nosodījumu.

Turklāt neaizmirsīsim, ka Latvijā joprojām ir liels abortu skaits (17 aborti dienā – aut.), kas noteikti neveicina bērnu skaita pieaugumu. Bēdīgi, ka tas tiek attaisnots ar vēlmi dzīvot labāk... Bet vai tikai materiālās lietas, naudas daudzums padara dzīvi labāku?

Agrita
: Domāju, daudzbērnu ģimenēm ar savu piemēru, ar savu dzīvi jārāda, ka tas ir lieliski būt par vecākiem arī tad, ja bērniņu ir vairāk nekā viens! Jālauž stereotipi, ka daudz bērnu ir tikai sociāli nelabvēlīgās ģimenēs, ka bērni staigā nelaimīgi un nemazgājušies. To varam rādīt ar savu piemēru! Bet, domāju, tam nav jābūt vērstam tikai uz āru, sak, lai tikai citi redzētu, ka mums viss ir labi. Tas prasa iekšēju sevis sakārtošanu.

Katrs bērns mums kā vecākiem iemāca kaut ko jaunu, katrs bērns ienes pozitīvas pārmaiņas ģimenē, kurā viņš ienāk. Tā ir pamatīga dzīves skola. Protams, reizēm mēdzu pārdomāt, kāpēc cilvēki ir pateikuši kaut ko negatīvu vai aizskarošu. Tad mēģinu sev atgādināt, ka parasti aiz šādas nosodījuma maskas slēpjas kādas lielas sāpes, ka paša dzīvē kaut kas nav noticis tā, kā gribētos. Neuztveru to personīgi. Varbūt cilvēkiem vairāk jāmēģina ļauties dzīvei, izbaudīt to, nevis tikai racionāli analizēt notiekošo?

– Vai piekrītat domai, ka sievietes misija ir būt mammai?


Agrita:
Noteikti! Tas, protams, nenozīmē, ka nedrīksti darīt neko citu vai veidot karjeru, bet pamats tomēr ir ģimene. Jūtu, ka ar katru bērniņu kļūstu sievišķīgāka, pilnveidojos ne tikai kā mamma, bet arī kā sieviete.

Roberts
: Tu noteikti esi kļuvusi vēl skaistāka!

Agrita
: Svarīgi, lai nebaidāmies būt sievišķīgas! Arī pati ļaujos savai izaugsmei, esmu daudz mierīgāka nekā pēc pirmā bērniņa piedzimšanas. Izbaudu, ka esmu mamma! Mēģinām atrast laiku arī katram bērnam atsevišķi. Piemēram, lasām grāmatas kopā ar dēliem, citu vakaru – tikai ar meitenēm. Katrs no pieciem bērniem vēlas tikt samīļots, uzklausīts. Domāju, ka neesam tik trakā skrējienā, lai nemācētu apstāties un vienkārši pabūt kopā!

Pārpublicēts no Aprinkis.lv

trešdiena, 2016. gada 18. maijs

trešdiena, 2016. gada 11. maijs

Mūsu mācītājs kristīgajā radio

Kristīgais radio 11.mai.2016.
Jesajas 49:1-6 Kalpa uzdevums (Stambulas konvencija)

Īsas pārdomas par Stambulas konvenciju. Manu uzmanību šai konvencijā piesaistīja 4.3. pants: "Konvencijas dalībvalstis garantē to, ka, īstenojot šīs Konvencijas noteikumus, it īpaši veicot vardarbības upuru tiesību aizsardzības pasākumus, nenotiek nekāda diskriminācija neatkarīgi no tā vai šādas diskriminācijas pamatā ir dzimums, sociālais dzimums (dzimte), rase, ādas krāsa, valoda, reliģiskā pārliecība, politiskie vai citi uzskati, nacionālā piederība, sociālā izcelsme, piederība mazākumtautībai, īpašums, izcelšanās, dzimumorientācija, dzimuma identitāte, vecums, veselības stāvoklis, invaliditāte, ģimenes stāvoklis, migranta vai bēgļa statuss vai cits statuss."

Ko nozīmē "sociālais dzimums (dzimte)"? Dzimte ir tulkojums no vārda "gender". Tā ir jaunā ideoloģija, kas nāk no Eiropas. Šī ideoloģija saka, ka cilvēks var izvēlēties, kas viņš ir – vīrietis, sieviete, transpersona utt.

Kādas konsekvences var būt potenciālas sekas šai ideoloģijai? Piem., cilvēks, kas bioloģiski ir vīrietis un izskatās, kā vīrietis, var ieiet sieviešu tualetē vai arī sieviešu ģērbtuvē baseinā, jo viņš jūtās, kā sieviete. Un Stambulas konvekcija viņu ar likuma spēku aizsargā, ja kāda sieviete gribētu viņu izdzīt no turienes laukā – tā taču ir vardarbība pret šo cilvēku. Tādi precedenti Eiropā ir bijuši. Vai mēs to Latvijā arī gribam?

Ko nozīmē dzimumorientācija? – heteroseksuāļi, homoseksuāļi, biseksuāli, transseksuāļi, interseksuāļi utt. Katrs jau tur var palikt apakšā savu izpratni.

Es piekrītu, ka vajag cīnīties pret vardarbību, bet šādā redakcijā Stambulas konvencija ar vienu roku cīnās pret vardarbību, bet ar otru veicinām seksuālu visatļautību un gender ideoloģijas akceptēšanu Latvijā.

Tas ir tik velnišķs gājiens. Šīs konvencijas autori cēla aizsega vārdā – cīņā pret vardarbību pret sievietēm – grib uzspiest savu dzimumideoloģiju visiem Eiropas iedzīvotājiem. Kāda gan dzimumorientācijai un dzimtei ir saistība vardarbību pret sievietēm...? Skaidrs ir, ka vienu pašu dzimumideoloģijas tēmu nevar "izbīdīt" cauri, tas vienmēr ir jādara kaut kā cita aizsegā.

Ko gan dos mums šīs konvencijas parakstīšana? Mums jau tāpat ir daudz labu likumu, kas aizsargā sievietes pret vardarbību, mums tikai pie tiem jāturas. Bet šī konvencija neko būtiski jaunu cīņā ar vardarbību pret sievietēm neienesīs, bet tikai dos lielāku zaļo gaismu seksuālai izlaidībai un gender ideoloģijai.
Māc.Roberts Otomers
http://www.aprinkis.lv/component/k2/item…

otrdiena, 2016. gada 10. maijs

piektdiena, 2016. gada 29. aprīlis

Mācītāja pārdomas par eitanāziju


Nesen sabiedrību satricināja ar rīkles vēzi slimā Viestura Bundžas vēlme izbeigt savu dzīvi ar eitanāziju. Šis jautājums raisījis diskusiju sabiedrībā, un arī manī tas ir raisījis pārdomas, ar kurām vēlējos padalīties.
Saki tiem: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs. Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jel atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt...? /Ec.33:11/

Ņemot vērā šī cilvēka lielās ciešanas, vēlme aiziet no šīs pasaules šķiet tik ļoti saprotama, jo gandrīz katram cilvēkam ir nācies iet cauri mazākām vai lielākām ciešanām vai pie sevis vai pie saviem tuviniekiem. Un tomēr paceļas liels jautājums: vai ir pareizi atņemt sev dzīvību? Vai ir pareizi palīdzēt kādam cilvēkam atņemt sev dzīvību?

Sauksim lietas īstajos vārdos. Pēdējā desmitgadē sabiedrībā visos līmeņos ir vērojama cilvēku vēlme maskēt kādas sliktas un nevēlamas lietas ar "mazāk sāpīgiem" vārdiem, piemēram, kādas iestādes slēgšanu aizvietot ar "apvienošanu" vai "konsolidēšanu", nedzimuša bērna slepkavību aizstāt ar "mākslīgais aborts" vai "iekšējā tīrīšana", laulības pārkāpšanu aizstāt ar "dzīvošanu kopā" u.tml.

Tāpat arī eitanāzijas gadījumā mums jāatceras, ka tā ir un paliek pašnāvība jeb sevis nogalināšana. Tai ir vainu mīkstinoši apstākļi, tomēr pārkāpums paliek pārkāpums, grēks paliek grēks...

Eitanāzija varētu likties kā visu ciešanu noslēgums... BET mēs taču zinām, ka ar nāvi viss nebeidzas... Mums katram ir nemirstīga dvēsele, kurai pēc nāves būs jāstājas dzīvā Dieva priekšā (Ebr. vēst. 9:27) patīk tas mums vai nepatīk, gribam to vai nē, tā tas notiks ar visiem cilvēkiem uz pasaules. Un mums būs jāatbild par savu dzīvi un saviem darbiem. Šai tiesā būs divi varianti: pirmais – "Attaisnots!" un dodies uz debesu valstību; otrais – "Vainīgs!" un dodies uz elli! Un noteikti nebūs viegli Dieva priekšā stāties ar eitanāzijas (pašnāvības/sevis slepkavības) grēka nastu.

Dievs nolemj, kad cilvēkam būs dzimt un mirt, un, ja cilvēks šajā kārtībā iejaucas, viņš pārkāpj Dieva bausli "Tev nebūs slepkavot". Un cilvēkam par to būs reiz Dieva priekšā jāatbild.

Lielu izbrīnu manī raisīja cilvēku atsaucība, ziedojot un atbalstot Viestura vēlmi doties nāvē. Emocionāli tas liekas ļoti saprotami, un tomēr – vai tiešām visi šie cilvēki, kuri ziedoja, neapzinās, ka ir līdzdalīgi pašnāvībā/slepkavībā, par ko arī viņiem reiz būs Dieva priekšā jāatbild?

Visbiežāk eitanāzija tiek attaisnota ar jautājumu – kāpēc cilvēkam ir bezjēdzīgi jācieš? Bet ne visas ciešanas ir bezjēdzīgas! Daudzas reizes, cilvēkiem izejot cauri kādām ciešanām, viņiem ir radusies kāda liela kompetence un viņi var palīdzēt citiem cilvēkiem līdzīgās ciešanās. Un, jo vairāk es domāju par ciešanām pasaulē, jo skaidrāk saprotu, ka iemesls visām ciešanām pasaulē ir atbildams divos vārdos: dvēseles pestīšana.

Kā lasām raksta titulpantā, Dievs negrib bezmērķīgi piepildīt elli. Cilvēkam veicot eitanāziju, viņam tiek atņemta svētīgā iespēja (lai cik skarbi tas arī izklausītos) caur ciešanām nākt pie grēku nožēlas un ticībā iemantot mūžīgo dzīvību. Būsim godīgi: kamēr cilvēkam klājas labi, viņš dzīvo, par Dievu nospļaudamies, un tikai tad, kad saskaras ar ciešanām, viņš sāk uzdot dzīves būtiskākos jautājumus...

Tieši ciešanās lielākā daļa cilvēku nāk pie glābjošās ticības uz Jēzu Kristu, pie īstas un patiesas grēku nožēlas, kas galu galā var aizvest viņu uz debesu valstību. Ja cilvēks izšķiras atņemt sev dzīvību, viņš, pats to neapzinoties, ir uzgriezis muguru Dieva žēlastībai.

Ja mēs mūsu mīļajā zemē Latvijā atļautu eitanāziju, mums jāsaprot, ka mēs atļautu pašnāvību/slepkavību! Uz mūsu tautas pleciem jau gulstas milzīgs grēks – mākslīgie aborti jeb ārkārtīgi daudzo nedzimušo bērnu slepkavības, kad gadā Latvijā legāli tiek nogalināti vairāk nekā pieci tūkstoši vēl nedzimušu bērnu. Daudzi šodien runā par sievietes tiesībām izvēlēties – atstāt vai nogalināt savu vēl nedzimušo bērnu, bet neviens nerunā par šī bērna tiesībām. Viņam neviens neko nejautā... Kāpēc vajag vēl vienu grēku uzkraut uz mūsu tautas pleciem?

Atļaujot eitanāziju, pastāv bīstamība, ka pēc laika cilvēki tiks mudināti veikt eitanāziju noklusēta pienākuma pēc... To mēs redzam jau pie mākslīgiem abortiem, kad pie mazākajām problēmām viena daļa ginekologu mudina grūtnieces veikt abortu (patiesībā – sava nedzimušā bērna saraustīšanu gabalos).

Un visbeidzot Viesturam un citiem līdzīgās smagās ciešanās esošiem cilvēkiem gribētu sacīt: vēl ir laiks pārdomāt. Pašnāvība ir sliktākais risinājums. Kas tā ir par milzīgu nastu, ko jūs uzkraujat uz saviem pleciem un arī savu tuvinieku pleciem, ar ko viņiem būs jādzīvo visu atlikušo mūžu! Atgriezieties no šī nodoma, kamēr nav par vēlu!
Māc. Roberts Otomers

otrdiena, 2016. gada 19. aprīlis

Mūsu draudzei 2.vieta 11.LELB Basketbola turnīrā


Šā gada 16.aprīlī Talsos norisinājās jau 11. LELB basketbola turnīrs. Šajā turnīrā piedalījās arī mūsu draudzes pārstāvji un mūsu komanda 8 komandu konkurencē no visas Latvijas izcīnīja 2. vietu. Basketbola turnīri jau notiek 10 gadus, bet mūsu draudzes pārstāvjiem pirmo reizi izdodas kāpt uz goda pjedestāla.
Citas vietas turnīrā: 1. vieta - Balvi, 3.vieta - Katlakalns, 4.vieta -Talsi, 5.vieta - Piņķi, 6.vieta - Mežparks, 7.vieta - Rīgas Pāvils, 8.vieta - Daugavpils.


Vairāk bildes no turnīra varat atrast mājaslapas Galerijā.

ceturtdiena, 2016. gada 17. marts

trešdiena, 2016. gada 20. janvāris

No 7. februāra dievkalpojumi notiks Imantas 8.līnija 1K-3


No 2016. gada februāra Imantas draudze sāks noturēt dievkalpojumus un citus draudzes pasākumus Dienas centra "Mēs" telpās Rīgā, Imantas 8.līnijā 1K-3 
(Ieeja ēkai pa vidu pa kāpnēm uz leju)