trešdiena, 2017. gada 5. jūlijs

Vasaras nometne 2017



Vairāk bildes mājaslapas Galerijā.

dievkalpojumā J.Tolpežņikovs



16.jūlijā dievkalpojumu vadīs evanģēlists Jānis Tolpežņikovs.

piektdiena, 2017. gada 23. jūnijs

Pār gadskārtu Jānīts nāca!


Ja latvietim paprasītu, kas ir lielākie latviešu svētki, daudzi atbildētu – Jāņi. Latviešu tautasdziesmā lasām: Pār gads kārtu Jānīts nāca. Jānis – kļuvis tik ļoti savējais, ka kļuvis par populārāko vīriešu vārdu Latvijā.
Bet kas tas ir par Jāni, kas tā tiek daudzināts? Bet ko īsti svin šajos svētkos? Ja latviešiem jautātu, kas tad ir šo svētku pamatā, kas tur tie svinēts? Daudzi varētu stāstīt par dažādām Jāņu tradīcijām – Jāņu siera ēšanu, alus dzeršanu, lēkšanu pāri ugunskuram, dziesmu dziedāšanu utt. Bet tas īsti līdz galam neatbild uz uzdoto jautājumu. Tās ir dažādas tradīcijas, kas izveidojušās laika gaitā, bet tā vēl nav pati svētku būtība.
20.gs. divdesmitajos gados Ernesta Brastiņa radīta kustība „dievturi” sacītu, ka te būtu svinami vasaras saulgrieži. Ja tas tā būtu, tad tas, kā dievturi uzstāj, būtu jāsvin jau 21./22. jūnijā, kad ir īsākā gada nakts nevis 23./24.jūnijā kā tas ir pierasts, kad kalendārā ir rakstīts, ka vārda dienas svin Jānis.
Vairāk par dievturību varat lasīt citām manā rakstā: Dievturība nav autentiskas latvietības pamatā.
Bet kas tas ir par tādu iedomātu latviešu Jāni? Turklāt latvieši jau nav vienīgie, kas svin Jāņus. Vāciešiem ir Johannes Tag, angļiem – St.John day. Palabojiet mani, ja es kļūdos, bet nespēju atcerēties Latvijas vēsturē kādu Jāni, kas būtu pazīstams visā pasaulē. Jānis ir pazīstams daudz dažādās tautās: angļiem – John, vāciešiem – Johannes, baltkrieviem – Jan, krieviem – Ivan. Turklāt Latvijas teritorijā nemaz nebija tāda vārda Jānis, līdz šieit neienāca kristieši. Šis vārds ir cēlies no sengrieķu valodas vārda – Ioannes, kas ir saliktenis no diviem vārdiem ‘Dievs apžēlojies’.
Ļoti ticami, ka šis latviešu tik daudz izdaudzinātais Jānis, ir neviens cits, kā Jānis Kristītājs, par kuru Dieva Dēls Jēzus Kristus Mt.11:11 ir sacījis: „Patiesi Es jums saku: no sievām dzimušie neviens nav cēlies lielāks par Jāni Kristītāju.” Šo domu pastiprina vēl arī tas, ka latviešiem nemaz tāds vārds ‘Jānis’ nav sastopams, pirms kristīgās ticības atnākšanas uz Latviju. Tas ir tik priecīgi, ka arī senie latvieši tik augstu vērtējuši Jāni Kristītāju, ka tik plaši svinēja Jāņu dienu.

Latviešu dainu Jānis ir izskatās pēc aizsūnojoša Jāņa Kristītāja. Bībelē attēlotais Jānis Kristītājs ir vientuļnieks, kas dzīvo tuksnesī, staigā kamieļu drēbēs, pārtiek no siseņu medus un tomēr daudz ļaudis no visurienes nāk klausīties viņa gudrībā, ko viņš sludina. Dainu Jānis pūš tauri un rībina bungas:

Sit, Jānīti, vara bungas
Sētas staba galiņā,
Lai trīc visa tautu zeme,
Lai dzird mani bāleliņi.

Jānītim vara taure,
Manim dziesmu vācelīte;
Jānīts pūta vara tauri,
Es dziesmiņu nodziedāju.

Taures pūšana un bungu rībināšana parasti ir pirms kādas nozīmīgas vēsts paziņošanas. Ko Jānis grib pavēstīt? Jānis Kristītājs visiem ziņo un sludina lielu prieku, kas pasaulei ir noticis – par Pestītāja – Glābēja nākšanu, kā to lasām Mk.1:6-7 „Un Jānis bija ģērbies kamieļu spalvas drēbēs un ādas jostu ap gurniem un ēda siseņus un kameņu medu, un sludināja, sacīdams: "Kāds spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs noliecies atraisīt Viņa kurpju siksnas.”
Jānis ir kā ceļa sagatavotājs augstam viesim, ‘sarkanā tepiķīša izritinātājs’ Jēzus priekšā. Jānis ir līgavaiņa draugs, kas paziņo par Līgavaiņa ierašanos pasaulē. Vai mūs senči dzīvesdraugu noskatot nav ko līdzīgi domājuši? Līgavaiņa drauga uzdevums bija pierunāt līgavaiņa izredzēto meitu nākt pie līgavaiņa par sievu. Kā gan tu tā iesi un pats sevi lielīsi, reklamēsi izredzētajai? Tāpēc līgavainis sūtīja savu uzticamu draugu, kas labi to varētu izdarīt. Bībelē mēs redzam, ka visa kristīgā Baznīca tiek saukta – līgava un Kristus – līgavainis. Šis līgavainis ir nācis, lai visus savus ticīgos vestu uz debesu valstības kāzu mielastu.
Kāda tad bija Jāņa Kristītāja sludinātā galvenā vēsts: atgriezieties no grēkiem, ticiet uz Jēzu Kristu un liecieties ikviens kristīties Viņa vārdā. (Mk.1:4; Jņ.3:30) Kas šo Jāņa vēsti saklausīs – tie ir īstie Jāņa bērni! Tā būtu Jāņu dienu īstā vēsts!

Pošaties, Jāņa bērni,
Sagaidiet Jāņa dienu:
Jāņa diena spodra nāca,
Ugunīs mirdzēdama.

Mums kristiešiem uz šo nopietnību tauta ir jāmudina uz to, kas Kas Jāņa vēsti saklausīs – tie ir īstie Jāņa bērni un arī Dieva bērni.

Bet nu jau diemžēl kādu labu laiku Latvijā Jāņa Kristītāja diena ir pilnīgi pārvērtusies līdz nepazīšanai. No dienas , kad vajadzētu domāt par atgriešanos no saviem grēkiem, tā ir tapusi par grēkā mešanās dienu.
Pārmērīga alkohola lietošana. Jau no bērnības atceros, kā tieši pirms šīs dienas veikalos tiek iztukšoti visi alus plaukti. Nebūtu jau nekā nosodoša tad, ja ļaudis kulturāli pasēdētu un ar mēra sajūtu iedzertu alu, bet tad ja cilvēks vairs sevi nekontrolē un taisni nevar nostaigāt, un dzērumā sastrādā visādas muļķības, tad jau gan ir problēma.
Papardes zieda meklēšana - Laulība nodalīta no seksa! Ja jau papardes ziedu meklēt dotos laulāti pāri, tad jau tur nebūtu nekā peļama, bet tā kā uz to tiek mudināti arī visi neprecētie un vēl dažādās izpausmēs, tad saprotams, ka Dievam visi ārlaulības sakari ir skumdina.
Dziesmu dziedāšana pagānu dievībām (dēmoniem) - Laimai, Pērkonam u.c. Visādu ticējumu un māņticību izdziedāšana. Visām šim lietām kristiešiem būtu jābūt svešām un jāturas no tām pa gabalu, jo pirmais bauslis skan: Es esmu Dievs tavs Kungs, tev nebūs citus dievus turēt manā priekšā.

Žēl, ka šie svētki laika gaitā tik ļoti paganizējušies. Jāņu svētki ir sagrozīti, bet Jāņa vārds vēljoprojām paliek dzirdams, jo viņš ir izcilākais pravietis.

Tātad kopsavelkot:
IR SUPER ģimenei sanākt kopā dabā pie ugunskura, cept gaļu un dziedāt dziesmas (tik ne elkdievības un māņticību)  ... un galvenais atcerēties Jāni Kristītāju, kas mudināja atgriezties no grēkiem, ticēt uz Jēzu un likties kristīties Dieva vārdā!
IR GRĒKS, ja cilvēks piedzeras, ļauj vaļu seksuālai izvirtībai jeb laulības pārkāpšanai un dzied dziesmas, izpilda rituālus pagānu dievībām (dēmoniem) – Laimai, Pērkonam...

Turēsim Jāni Kristītāju īstā godā šajos svētkos, būsim īstie Jāņa bērni, staigāsim viņa pēdās, sekojot viņa sludinātajai vēstij!

svētdiena, 2017. gada 4. jūnijs

ceturtdiena, 2017. gada 1. jūnijs

Corpus Christi konference 2017



Reformācijas 500 gadu jubilejas gadā Corpus Christi konference šogad notiks reformācijas šūpulī Vācijā, tikai 100 km attālumā no Vitenbergas, kur aizsākās reformācija. Vairāk informācijas par šo pasākumu varat atrast Corpus Christi mājaslapā. Visus interesentus, kas vēlētos doties uz šo konferenci, jautājiet pēc tā Māc. Robertam.

 No Corpus Christi konferences 2015. gadā Rīgā

pirmdiena, 2017. gada 22. maijs

Kā -ismi ir padarījuši mūsu dzīvi bezjēdzīgāku

Pirms neilga laika tika publicēts mans iepriekšējais raksts par to, kāpēc mūsdienu jaunieši šodien savās dzīvēs saskaras ar bezjēdzības sajūtu. Kā jau rakstīju, es tam saredzu vairākus iemeslus divos līmeņos: personīgajā un globālajā līmenī. Iepriekšējā rakstā biju pievērsies vairāk personīgajiem iemesliem, bet šajā rakstā gribu dalīties pārdomās par globāliem iemesliem.

Es saredzu vismaz 3 "-ismus" pie šiem globālajiem iemesliem, kas kopumā Rietumu sabiedrības cilvēku dzīves ir padarījušas bezjēdzīgākas: evolūcionisms, postmodernisms, liberālisms. Lūk, manas pārdomas par katru no tiem.

Evolūcionisms

Lielu pienesumu šodienas jauniešu bezjēdzības sajūtai ir atnesusi evolūcijas teorija. Līdz 19.gs. vidum, tas ir gandrīz divus gadu tūkstošus, lielākā daļa rietumu sabiedrības cilvēku ticēja un dzīvoja ar tādu pārliecību, ka trīsvienīgais Dievs ir radījis cilvēku ar savu jēgu un nozīmi, un ka reiz pēc nāves būs jādod Dievam norēķins par savu dzīvi, kāda tā bijusi. Tas daudziem jo daudziem cilvēkiem sniedza mērķa un jēgas apziņu viņu dzīvei.

Jāpiebilst arī, ka līdz Darvina laikam, 19.gs. vidum, visas zinātniskās teorijas balstījās Bībelē, tā sauktajā kreacionismā (kuras pamatā ir zinātniski uzskati, ka Dievs ir radījis šo pasauli). Arī Darvins savas zinātniskās karjeras sākumā bija pārliecināts, ka Dievs ir pasauli radījis, tikai viņa dzīves laikā viņa domas mainījās. Bet vēl joprojām internetā ir atrodami vārdi no vēstules, ko Darvins ir rakstījis savas dzīves nogalē savam draugam par savu teoriju: "Evolūcijas teorija ir hipotēzes skranda ar daudzām plaisām un caurumiem. Es esmu bieži sev jautājis: vai neesmu savu dzīvi veltījis fantāzijai... esmu gatavs raudāt ar īgnumu par savu aklumu un pieņēmumiem..." Bet, neskatoties uz to, šī teorija tik plaši šodien tiek mācīta mūsdienu skolās.

Evolūcijas teorijas pamatā, kā zināms, ir ideja, ka viss dzīvais ir radies nejaušības pēc, pats no sevis, evolucionējis, attīstījies miljardiem gadu rezultātā. Un, sekojot evolucionistu loģikai, ja jau cilvēks ir radies nejaušības pēc (nevis ir radīts ar kādu mērķi vai nolūku), tad jau viņš var savu dzīvi dzīvot, kā vien vēlas, vai nu gūstot lielus panākumus vai arī "notriecot dzīvi" dažādos veidos, dažādās izklaidēs, baudās vai atkarībās, jo kāda starpība, visi tāpat reiz nomirsim. Kādus citus secinājumus, lai jaunietis šodien izdara, ja šī teorija nospiedošā vairākumā šodien tiek mācīta mūsu skolās?

Lieki piebilst, ka evolūcijas teorija nav zinātniski pierādīts fakts, lielākā daļa no šīs teorijas pieņēmumiem līdz šodienai ir apgāzti! Drīzāk evolūcijas teorija daudziem ir vajadzīga, kā reliģisku uzskatu apkopojums, lai padarītu Dievu neeksistējošu (it kā tas būtu vispār iespējams). Un, lūk, kur tādas evolūcijas ticības izdevīgums: ja Dieva nav, tad viss ir atļauts un es pats varu būt dievs! Bet reizē tas ir lielākais zaudējums jēgas zaudējums – jo tik daudzi šodien uzdod šo jaut. – kāda tam visam jēga? Protams, pēc evolūcijas teorijas sanāk, ka izdzīvo tikai stiprākais! Bet ko darīt tad, ja tu neesi stiprākais...?

Postmodernisms

Vēl vienu lielu iemeslu mūsdienu bezjēdzības sajūtai ir devusi postmodernisma ideoloģija, kas izveidojās 20.gs. vidū, kad ļoti daudzi cilvēki tik bija smagi vīlušies modernisma ideoloģijas sludinātajā progresā. Līdz kam modernisma sludinātais progress cilvēci bija novedis? Līdz abiem pasaules kariem! Tam sekoja gandrīz visu līdzšinējo vērtību noliegšana un studentu nemieri 20.gs. sešdesmitajos gados. Un radās jauna ideoloģija – postmodernisms.

Postmodernisma pamatdoma ir: absolūtas patiesības nav (ir tikai katram sava, relatīva patiesība; kas ir patiess man, ne uzreiz obligāti ir patiess arī tev). Ja absolūtas patiesības nav, tad es varu darīt, ko vien gribu, un kas tu tāds esi, lai pateiktu man, ka tā drīkst vai nedrīkst, jo mēs visi taču esam vienādi. Ja nav absolūtas patiesības, tad trūkst arī objektīvu kritēriju, pēc kā izvērtēt to, kas ir labs, kas ir slikts, kas ir pareizi vai nepareizi. Jo sacīt, ka kaut kas ir labi vai slikti, pareizi vai nepareizi, nozīmētu, ka ir kāda objektīva patiesība, kāds objektīvs Tiesnesis debesīs, kas to varētu izvērtēt. Bet šādiem absolūtiem kritērijiem vecākiem ir daudz grūtāk mācīt savus bērnus un skolotājiem savus skolēnus.

Lieki piebilst, ka absolūtas patiesības trūkums ir ilūzija, jo postmodernie domātāji, sacīdami "absolūtas patiesības nav", paši ir izteikuši absolūtas patiesības apgalvojumu! Proti, šis teikums apgāž pats sevi – ka vienīgā absolūtā patiesība ir – ka viņas nav! Bet savukārt, ja mēs atveram vaļā Bībeli, mēs pamanīsim, ka absolūtā patiesība vēl joprojām eksistē. Jēzus sacīja saviem mācekļiem toreiz un arī mums šodien: Es esmu ceļš, patiesība, dzīvība, neviens netiek pie Tēva, kā vien caur mani. (Jņ.14:6-7) Šie vārdi mums vēl šodien norāda – kur ir patiesība – tā meklējama Jēzus personā, Viņa vārdos un darbos, par ko varam lasīt Bībelē.

Postmodernā domāšana ir ietekmējusi arī skolotāju autoritāti skolās. Šodien postmodernās ideoloģijas skatījumā skolotājs skolā vairāk nav autoritāte, bet gan līdzgaitnieks bērniem, kas palīdz bērniem iet savu attīstības ceļu. Skolēniem šodien ir vairāk tiesību nekā skolotājam, kas ir pilnīgi ačgārni. Skolnieks ir padarīts vienlīdzīgs ar skolotāju. Tas nekas, ka tavā priekšā stāv ekonomikas doktora grādu ieguvis skolotājs/pasniedzējs, bet es esmu izlasījis vienu rakstu wikipedijā un tagad varu ar viņu runāt kā līdzīgs ar līdzīgu.

Liberālisms

No šī "-isma" mēs padomju laikā, pateicība Dievam, tikām pasargāti, kamēr Eiropas attīstītākajās valstīs un ASV tas bija attīstījies un pieaudzis lielā plašumā. Bet līdz ar Latvijas neatkarības atgūšanu, arī šis "-isms" ir nācis un turpina nākt lēnā, bet masīvā uzbrukumā Latvijas sabiedrībai. Liberālisms, cilvēka sagrozītas mīlestības, brīvības un tolerances vārdā, uzbrūk visiem Dieva baušļiem pēc kārtas.

Stipri vienkāršojot lietas, tas notiek tā: Dieva bauslis saka: tev nebūs slepkavot. Liberālisms saka: aborts nav slepkavība, eitanāzija nav slepkavība. Dieva bauslis saka: tev nebūs laulību pārkāpt. Liberālisms saka: tu vari nodarboties ar seksu ar ko vien gribi: ar pretējā vai sava dzimuma pārstāvi vai vairākiem, ar bērniem, ar dzīvniekiem utt. (visu riebīgi pat uzskaitīt).

Tālāk Dieva bauslis saka: tev būs savu tēvu un māti godāt. Liberālisms saka: mēs paši gudrāki par vecākiem, vecākiem nav jābūt obligāti tēvam un mātei, tie var būt arī divi tēvi vai divas mātes vai pat divas trans-personas. Dieva bauslis saka: Tev nebūs melot. Liberālisms lieto taktiku: Mērķis attaisno līdzekļus. Dieva bauslis saka: Es esmu Dievs Tas Kungs, tev nebūs citus dievus turēt Manā priekšā. Liberālisms saka: mums ir jābūt tolerantiem pret citādi domājošajiem, pret citiem dieviem un citām reliģijām. Un tā mēs varētu turpināt par visiem baušļiem, kas patiesībā ir visas Dieva izveidotās kārtības graušana. Nav nekāds brīnums, ka mūsdienu cilvēks šajā bezvērtību laikmetā jūtās apjucis un apmaldījies.

Mūsu tautā ir tāds teiciens: "Roka roku mazgā". Tas pilnībā būtu atbilstīgi arī domājot par šiem trim "-ismiem". Šie trīs "-ismi" šodien bieži iet kopā un cits citu atbalsta, cits citu citē un papildina. Droši vien varētu vēl kādus "-ismus" šeit klāt pievienot, bet šos trīs es saredzu kā galvenos vaininiekus pie mūsdienu bezjēdzības sajūtas.

Ko darīt šajā visā, kā atgūt dzīves jēgu? Gribētu atgādināt jau pagājušajā rakstā noslēgumā izteikto mācītāja Vilhelma Buša izteikto dzīves jēgas definīciju: Mēs esam radīti, lai kļūtu Dieva bērni! Tas dod mūsu dzīvei daudz lielāku piepildījumu un jēgu, kā visi šie "-ismi" kopā salikti. Tikai Dievs var mūsu dzīvēm iedot vislielāko jēgu!

Par sevi es varu sacīt pavisam droši, ja es nepazītu Dievu, mana dzīve būtu daudz bezjēdzīgāka, es būtu sliktāks vīrs savai sievai, sliktāks tēvs saviem bērniem. Bet Dievs caur Bībeli un Baznīcu ir devis man tik daudz gudrības, kas noder ikdienā un arī citus mācot! Varbūt vērts par jaunu pārskatīt savu attieksmi pret tuvāko baznīcu un beidzot sākt to apmeklēt daudz regulārāk, kā vienreiz gadā – ziemassvētkos, kas var palīdzēt mums kļūt par Dieva bērniem un dzīvot daudz piepildītāku dzīvi pašiem par prieku un apkārtējiem par ieguvumu.
Māc. Roberts Otomers
Pārpublicēts no Aprinkis.lv