1. jūnijā pasaulē tiek atzīmēta Starptautiskā bērnu aizsardzības
diena. Māte Terēze savulaik teikusi: "Ja tu gribi izglābt pasauli,
dodies mājās un mīli savu ģimeni!" Pamati bērna dzīvei, drošības sajūtai
un attieksmei pret pasauli vienmēr tiek ielikti ģimenē.
Šoreiz tiekamies ar spēcīgu latviešu saimi, kurā aug piecas atvases
vecumā no astoņiem gadiem līdz sešiem mēnešiem. Kā tas ir – būt tik
kuplas ģimenes vecākiem, stāsta Agrita un Roberts Otomeri.
– Vai ikdienā izjūtat kādas grūtības, plānojot laiku un organizējot ģimenes dzīvi?Roberts:
Esam pieraduši pie tā, ka mums ir pieci bērni. Tas drīzāk ir attieksmes
jautājums. Mums tas šķiet normāli! Precoties gan neplānojām, ka mums
būs tik daudz bērniņu. Kad piedzima mūsu trešais mazulis, abi ar sievu
pamanījām, ka pirmie divi bērni ir izveidojuši savu komandu un trešo
atstumj. Šķita, vajag vēl vienu mazo, lai arī trešajam ir interesanti. (
Smejas)
Agrita: Tā bija ļaušanās procesam, neko īpaši
neplānojām. Abi ar vīru neesam no daudzbērnu ģimenēm, nebija tā, ka esam
uzauguši lielās ģimenēs un arī pašiem šis ceļš šķistu vienīgais
iespējamais. Bērni ir mūsu skolotāji! Nav tā, ka būtu kādas īpašas
grūtības tieši bērnu skaita dēļ.
Roberts:
Manuprāt, vislielākās pārmaiņas jebkurā ģimenē notiek tad, kad piedzimst
pirmais bērns. Tas ir kaut kas pilnīgi negaidīts, kaut kas pilnīgi
jauns. Otrā un trešā bērna piedzimšana nenozīmē, ka tagad viss būs
divreiz vai trīsreiz grūtāk, arī sadzīviskā ziņā gan rati, gan citas
nepieciešamās lietas jau bija sagādātas pirmajam bērnam, tagad tās
izmanto arī pārējie.
– Vai esat kādreiz domājuši, kāpēc cilvēkiem šķiet: divi vai trīs bērni – tas ir labi, vairāk – tas jau ir ekstrēmi!
Roberts:
Domāju, galvenais iemesls šādai attieksmei nav nepatika pret bērniem,
drīzāk cilvēki baidās atteikties no savām ērtībām, no ierastā komforta.
Protams, ja tev ir bērni, viņiem gluži vienkārši būs jāziedo savs laiks,
reizēm noliekot malā personīgās vēlmes, izklaides, hobijus. Turklāt
materiālais pasaules uzskats daļā sabiedrības ir pamatīgi iesakņojies –
nopelnīt, iztērēt, sasniegt konkrētus dzīves standartus... Un bieži šajā
skrējienā neatrodas vieta bērniem.
Manuprāt, tas ir garīgas
dabas jautājums, kas atkarīgs no cilvēka dzīves uzstādījumiem, jo ne jau
materiāli nodrošinātās ģimenes ir tās, kurās dzimtu visvairāk bērnu.
Domāju, tā ir jau minētā atteikšanās no kādiem iedomātiem dzīves
standartiem, kas cilvēkus biedē.
– Vai, jūsuprāt, bērni sabiedrībā kopumā ir galvenā vērtība?
Roberts:
Domāju, ka galvenā vērtība mūsu sabiedrībā noteikti nav vis bērni, bet
materiālās lietas. Galvenā vērtība bērni ir tajās ģimenēs, kurās viņi
patiešām arī dzimst! Tajā pašā laikā neuzskatām, ka esam ļoti īpaši vai
kādā veidā labāki par citiem. Priecājamies par saviem bērniem un esam
laimīgi! Tas, protams, neizslēdz to, ka mēģinu pārliecināt arī citus:
liela ģimene – tā ir bagātība!
– Vai iespējams veicināt lielu ģimeņu veidošanos?
Roberts:
Te jāatgriežas pie tā, par ko jau runājām, proti, jāmainās sabiedrības
vērtību sistēmai, jo, kamēr valda patērēšanas kults, tas nav iespējams.
Ja augstākā vērtē ir dzīšanās pēc naudas, šādā vērtību sistēmā lielam
bērnu skaitam nav vietas. Un tiem, kuri domā citādāk, vienmēr būs
jāsaskaras ar zināmu neizpratni vai nosodījumu.
Turklāt neaizmirsīsim, ka Latvijā joprojām ir liels abortu skaits (17 aborti dienā –
aut.),
kas noteikti neveicina bērnu skaita pieaugumu. Bēdīgi, ka tas tiek
attaisnots ar vēlmi dzīvot labāk... Bet vai tikai materiālās lietas,
naudas daudzums padara dzīvi labāku?
Agrita:
Domāju, daudzbērnu ģimenēm ar savu piemēru, ar savu dzīvi jārāda, ka tas
ir lieliski būt par vecākiem arī tad, ja bērniņu ir vairāk nekā viens!
Jālauž stereotipi, ka daudz bērnu ir tikai sociāli nelabvēlīgās ģimenēs,
ka bērni staigā nelaimīgi un nemazgājušies. To varam rādīt ar savu
piemēru! Bet, domāju, tam nav jābūt vērstam tikai uz āru, sak, lai tikai
citi redzētu, ka mums viss ir labi. Tas prasa iekšēju sevis
sakārtošanu.
Katrs bērns mums kā vecākiem iemāca kaut ko jaunu,
katrs bērns ienes pozitīvas pārmaiņas ģimenē, kurā viņš ienāk. Tā ir
pamatīga dzīves skola. Protams, reizēm mēdzu pārdomāt, kāpēc cilvēki ir
pateikuši kaut ko negatīvu vai aizskarošu. Tad mēģinu sev atgādināt, ka
parasti aiz šādas nosodījuma maskas slēpjas kādas lielas sāpes, ka paša
dzīvē kaut kas nav noticis tā, kā gribētos. Neuztveru to personīgi.
Varbūt cilvēkiem vairāk jāmēģina ļauties dzīvei, izbaudīt to, nevis
tikai racionāli analizēt notiekošo?
– Vai piekrītat domai, ka sievietes misija ir būt mammai?
Agrita:
Noteikti! Tas, protams, nenozīmē, ka nedrīksti darīt neko citu vai
veidot karjeru, bet pamats tomēr ir ģimene. Jūtu, ka ar katru bērniņu
kļūstu sievišķīgāka, pilnveidojos ne tikai kā mamma, bet arī kā
sieviete.
Roberts: Tu noteikti esi kļuvusi vēl skaistāka!
Agrita:
Svarīgi, lai nebaidāmies būt sievišķīgas! Arī pati ļaujos savai
izaugsmei, esmu daudz mierīgāka nekā pēc pirmā bērniņa piedzimšanas.
Izbaudu, ka esmu mamma! Mēģinām atrast laiku arī katram bērnam
atsevišķi. Piemēram, lasām grāmatas kopā ar dēliem, citu vakaru – tikai
ar meitenēm. Katrs no pieciem bērniem vēlas tikt samīļots, uzklausīts.
Domāju, ka neesam tik trakā skrējienā, lai nemācētu apstāties un
vienkārši pabūt kopā!
Pārpublicēts no
Aprinkis.lv