Publikācijas

 Arhibīskaps: gatavojamies celt baznīcu Imantā
// izvilkums no intervijas Rīgas apriņķa avīzei 17.janv.2017
 Jānis Vanags: Valstij vajadzētu būt Dieva kalponei tautas labā


– Jūs noteikti zināsit precīzāk pateikt, kā ir ar vienošanos ar Rīgas domi par jauno tramvaja līniju, kas varētu traumēt Lielo kapu teritoriju?

– Ar Rīgas domi mums ir tikai viena vienošanās par Lielajiem kapiem. Lielie kapi līdz šim ir bijuši luterāņu baznīcas īpašums, kuru mēs nespējam pienācīgi uzturēt. Vēl jo mazāka ir cerība, ka mēs varētu tur kaut ko atjaunot. Sabiedrība mēģina ieņemt drusku īpatnēju pozīciju, sak, mums dižgaru pieminekļi ir svarīgi, tādēļ baznīcai tie jāatjauno. Bet Baznīcai pieder tikai zeme, nevis kapličas un pieminekļi! Par tiem jārūpējas tuviniekiem, ģimenēm, bet, ja tādu nav, tad, kā jau tas notiek visos kapos, tie pamazām aizaug un sabrūk. Neviens kapsētas īpašnieks nekopj tuvinieku pamestus kapus.

Teritorijas apkopšanā mēs ik gadu esam ieguldījuši apmēram 15 tūkstošus eiro, taču ar to nepietiek. Ja Lielie kapi paliktu baznīcas īpašumā, tie turpinātu degradēties, un nekādi Lielo kapu draugi neko būtisku tur izdarīt nevar. Tāpēc mēs jau vairāk nekā desmit gadus esam mēģinājuši kapus atdot tiem, kuri tos spētu uzturēt un atjaunot. Vienīgais kandidāts ir Rīgas pilsēta, un ar tās starpniecību plašāka sabiedrība varētu piedalīties sev svarīgo dižgaru pieminekļu atjaunošanā. Beidzot Rīgas dome tādu lēmumu ir pieņēmusi un atpirks no mums Lielos kapus. Par to lielā mērā jāpateicas arī aktīvistu spiedienam pēdējā laikā.

Ja kādam ir jautājums, kā var noteikt cenu kapiem, jāpaskaidro, ka tur ir diezgan plaša attīstāmā teritorija, kur apbedījumu nekad nav bijis. Tur var iekārtot, piemēram, kolumbāriju, kāda Rīgā trūkst, un tas būtu labs bizness. Vai arī ierādīt atdusas vietas īpaši cienījamiem sabiedrības locekļiem. Taču arī ar to baznīcai nav jānodarbojas.

Esmu gandarīts par šādu iznākumu, jo ticu, ka Rīgas dome uzturēs Lielos kapus daudz labāk nekā mēs un pamazām tos izveidos par ievērojamu kultūrvēsturisku vietu. Par iegūtajiem līdzekļiem mēs gatavojamies no Rīgas domes nopirkt zemes gabalu Imantā un uzcelt tur baznīcu (izcēlums mūsu). Tāda ir mūsu vienošanās. Manuprāt, tas ir ieguvums visiem.

Savukārt tramvaja līnija uz mums nekādi neattiecas, jo mēs nelemjam par tramvaju. Varu tikai ieteikt sabiedrībai modri sekot līdzi tam, kas Lielajos kapos notiek un vai Rīgas iedzīvotāju ievēlētā pašvaldība tos labi apkopj un aprūpē, vai saglabā visas vēsturiskās vērtības.


Lielo kapu darījums: luterāņiem interesē zeme Imantā
Latvijas avīze 2016.gada 28.oktobrī,




Rīgas dome, piesaistot neatkarīgos ekspertus, noteikusi īpašumvērtību Lielajiem kapiem, ko apmainīt pret citu zemes gabalu lielpilsētā vēlas Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LEBL). Darījumam ir šķērslis – īpašumu līdz šim nav ļauts sadalīt, bet Lielajos kapos atrodas baznīca un vēl citas ēkas.
“Mēs saņēmām piedāvājumu uzsākt maiņas procesu. Piesaistījām vērtētājus, kas noteica 26 hektāru lielajam baznīcas īpašumam [22 ha vienā ielas pusē un 4 ha otrpus Senču ielai] tirgus vērtību – nedaudz vairāk par 300 tūkstošiem eiro,” portālam “la.lv” pavēstīja Rīgas domes Īpašuma departamenta direktors Oļegs Burovs.
...
Pēc Burova stāstītā, luterāņiem ir īpaša interese par zemi Imantā, kur tā vēlas būvēt dievnamu, un pašvaldībai ir ko piedāvāt šajā Rīgas mikrorajonā. Pašlaik departaments ir sagatavojis vēstuli Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai, aicinot atļaut sadalīt baznīcas īpašumu.
...
LELB pārstāvis, Rīgas Doma draudzes priekšnieks Kaspars Upītis portālam “la.lv” apstiprina, ka baznīcu interesē zeme mikrorajonos, ne Rīgas centrā. Baznīca šobrīd gaidot konkrētus piedāvājumus. “Mums vajag perifēriju, jo centrā mūsu baznīcu netrūkst. Mums ir problēmas ar jaunajiem mikrorajoniem, vietām, kur dzīvo daudz cilvēku. Mūsu mērķis ir visiem Rīgas iedzīvotājiem nodrošināt, ka viņiem uz baznīcu nav jābrauc uz centru.
Pēc Upīša teiktā, baznīcai ilgtermiņā Lieli kapi kā parks nebūs vajadzīgs, bet “mums būs vajadzīgas baznīcas, tāpēc mēs vienojāmies par darbībām, kas mūsu plānu nodrošina”. Lielo kapu teritorijā darbojas Rīgas Augšāmcelšanās luterāņu baznīca, kur daudzi draudzes locekļi bijuši izsūtīti, “nekādā veidā nevaram, negribam un nedrīkstam pieļaut viņu diskrimināciju, tāpēc draudzei tur ir jābūt”.



Mācītājs ar ekonomista diplomu


Raksts Bauskas dzīvē 2016.gada 13.maijā





AINA UŠČA
Mācītājs ar ekonomista diplomu
# Paplašina kalpošanas iespējas
Roberts Otomers – Vecumnieku un Valles luterāņu draudžu jaunais mācītājs – ''Bauskas Dzīvi'' sagaida Vecumnieku baznīcā pēc svētdienas dievkalpojuma. Parīt, 15. maijā, viņš vadīs Vasarsvētku dievkalpojumu savās lauku draudzēs un Rīgas Svētā Gara draudzē, kurā kalpo kopš 2010. gada.
Jaunais garīdznieks ir paguvis gan izveidot Vecumnieku draudzes interneta mājaslapu, gan 7. maijā aizvest draudzes locekļus ekskursijā uz Kurzemes dievnamiem, gan Vecumnieku baznīcā vadīt paša izveidoto 15 lekciju kursu ''Iepazīsti kristietību!''


Pastāstiet, lūdzu, par savu kalpošanas pieredzi!
           - Par mācītāju mani ordinēja 2010. gadā un kopš tā laika kalpoju Rīgas Svētā Gara draudzē, kas atrodas Imantā. Tā ir Latvijā jaunākā luterāņu draudze, nodibināta tikai pirms astoņiem gadiem. Diezgan ilgi mūsu draudzes mājvieta bija Imantas kultūras centrā, bet tagad draudzei ir kapela LELB dienas centrā ''Mēs'' . Ideju par draudzes izveidošanu Imantas mikrorajonā Dievs ielika sirdī luterāņu garīdzniekiem Rinaldam Grantam un Artim Druvietim. Zīmīgi, ka Imantā, kā tipiskā padomju laikā būvētā Rīgas mikrorajonā, nav nevienas baznīcas. Sākumā šai draudzē pāris mēnešus kalpoju kopā ar Arti Druvieti, bet 2010.gada vasarā viņš devās vadīt dievkalpojumus LELB Īrijas latviešu draudzēs. Un kopš tā laika Imantā kalpoju patstāvīgi.
Brīvprātīgās kalpošanas pirmo pieredzi guvu Rīgas Svētā Pāvila draudzē, kurā 17 gadu vecumā tiku iesvētīts un ātri vien tiku aicināts tur sākt darboties. Biju viens no svētdienas skolas skolotājiem. Jauniešu darbs draudzē tolaik bija diezgan ''čābīgs''. Draudzes priekšnieks, redzot manu entuziasmu, aicināja mani kļūt par jauniešu darba vadītāju un organizēt jauniešu aktivitātes. Tajā laikā jau studēju Tehniskajā universitātē.  
Esmu priecīgs par iespēju kalpot Vecumnieku un Valles draudzēs. Šis apvidus man nav pilnīgi svešs. Savulaik luterāņu mācītāju ekskursijā esmu apmeklējis Vecumnieku, Valles un Bārbeles baznīcu. Pazīstu arī luterāņu garīdzniekus, kuri kalpo Vecumnieku, Bauskas un apkārtnes draudzēs. Pagājušā gada nogalē Juris Morics, kurš daudzus gadus kalpoja Vecumnieku, Valles un Budbergas draudzē, tika iecelts par Rīgas Krusta evanģēliski luteriskās draudzes mācītāju. Arī es piedalījos atlases konkursā, bet Krusta draudze izvēlējās Juri Moricu par savu jauno mācītāju. Pēc tam Juris Morics man piedāvāja nākt savā vietā uz Vecumniekiem un Valli. Šī gada sākumā tiku oficiāli apstiprināts amatā. Budbergas draudzi turpinās vadīt Juris Morics.
Jums ir ļoti laba izglītība. Kā izdevās līdzsvarot laicīgo un garīgo dimensiju?
-        Kad mācījos Rīgas 1. ģimnāzijā, Zvejniekciemā, kur atrodas mūsu ģimenes vasarnīca, tika organizēta nometne. Pieteicos uz to, nezinādams, ka tā ir kristīga nometne. Man bija 17 gadu, biju pārliecināts Dieva pretinieks, ateists. Arī mani vecāki nebija ticīgi. Viņi agri izšķīrās, mani audzināja mamma un vecmāmiņa. Piedalīšanās nometnē mainīja manu domāšanu un dzīvi. Visapkārt bija kristīgi jaunieši – brīnišķīgi jaunieši, piepildīti ar tādu mīlestību, kādu līdz šim nebiju sastapis, un arī manī notika lielas pārvērtības. Sapratu, ka līdzšinējais pasaules uzskats ir bijis aplams, un beidzot esmu atradis patiesību. Man ļoti gribējās šo vēsti nodot citiem, pašam augt ticībā. Tehniskajā universitātē bakalaura darbu rakstīju par projektu vadīšanu. Divus gadus strādāju par projekta menedžeri LELB Diakonijas centrā, rakstīju projektus, lai iegūtu naudu dažādiem sociāla rakstura projektiem, līdz sapratu, ka kalpošana cilvēkiem man ir daudz, daudz tuvāka nekā darbs ar papīriem. Visi apstākļi sakārtojās tā, ka kļuva skaidrs – man vislabāk ir kļūt par mācītāju. Studējot Lutera akadēmijā, ieguvu labu teoloģisko pamatu. Tagad iegūstu papildinu zināšanas maģistrantūras studijās Gēteborgā. Mācību valoda ir angļu. Mēs esam internacionāls kurss. Šo skolu ir nodibinājusi Misūrī Sinodes Luterāņu Baznīca no ASV sadarbībā ar Luterāņu teoloģijas skolu Gēteborgā. Ar Misūrī Baznīcu ASV, mūsu LELB ir jau gadu desmitiem ilga sadarbība.
Kāpēc mācītāja amatu uzskatāt par sev piemērotāko?
-        Domāju, ka man ir labas runas dāvanas. Jauniešu darba vadīšana draudzēs un baznīcas citās struktūrās iemācīja runāt tā, lai aizsniegtu cilvēku sirdis dažādos vecumos. Esmu atvērts jaunām idejām, ko cenšos īstenot arī Vecumnieku draudzē. Tagad baznīcā ir projektors un divi ekrāni. Uz tiem tiek projicēta dievkalpojuma kārtība un sprediķa teksts. Tas cilvēkiem palīdz vieglāk uztvert un iegaumēt informāciju. Mūsdienās tekstus ir nepieciešams vizualizēt, jo esam daļēji zaudējuši prasmi klausīties. Vizualizācijai meklēju attēlus gan no klasiskās glezniecības, kā arī laikmetīgas fotogrāfijas, lai ilustrētu Svēto rakstu fragmentus un palīdzētu cilvēkiem saprast, ka Bībele nav tekstu krājums par sensenu pagātni, bet tas vēljoprojām ir aktuāls teksts arī mums – modernā laikmeta cilvēkiem.
Ielūkojos Jūsu izveidotajā interneta mājaslapā www.vecumniekudraudze.lv un biju ļoti izbrīnīta. Sākot no šī gada 14. februāra, audioierakstā var noklausīties visu dievkalpojumu sprediķus Vecumnieku draudzē. Sprediķiem var sekot līdzi arī Power Point prezentācijā. Lapā ir daudz vērtīgas informācijas, kā arī norādes uz radniecīgām saitēm.
-        Draudzes mājaslapu izstrādāju pirms diviem mēnešiem. Vairāk laika  aizņēma izveide, toties informācijas atjaunināšana ir ļoti vienkārša. Pavisam administrēju piecas interneta mājaslapas. Vecumnieku draudzē ir ieinteresēti, atbildīgi cilvēki, labi organizatori. Varu viņiem daudzas lietas uzticēt. Valles baznīcā dievkalpojumi notiek divas reizes mēnesī, bet uz citām garīgas izaugsmes pasākumiem esmu aicinājis valliešus apmeklēt Iepazīsti Kristietību kursu Vecumnieku draudzē. Patīkami, ka lekciju cikls ''Iepazīsti kristietību!'' ir guvis lielu atsaucību. Nodarbībās parasti piedalās 20 līdz 40 interesentu.


Mācītāja pārdomas par eitanāziju 
Rīgas apriņķa avīze 2016.gada aprīlī 
Mācītāja pārdomas par eitanāziju 
Nesen sabiedrību satricināja ar rīkles vēzi slimā Viestura Bundžas vēlme izbeigt savu dzīvi ar eitanāziju. Šis jautājums raisījis diskusiju sabiedrībā, un arī manī tas ir raisījis pārdomas, ar kurām vēlējos padalīties.
Saki tiem: tik tiešām, ka Es dzīvoju, saka Dievs Tas Kungs. Man nav prieka par bezdievja nāvi, bet gan par to, ka bezdievis atgriežas no sava ļaunā ceļa un dzīvo. Atgriezieties, jel atgriezieties no saviem ļauniem ceļiem! Kāpēc tu gribi mirt...? /Ec.33:11/

Ņemot vērā šī cilvēka lielās ciešanas, vēlme aiziet no šīs pasaules šķiet tik ļoti saprotama, jo gandrīz katram cilvēkam ir nācies iet cauri mazākām vai lielākām ciešanām vai pie sevis vai pie saviem tuviniekiem. Un tomēr paceļas liels jautājums: vai ir pareizi atņemt sev dzīvību? Vai ir pareizi palīdzēt kādam cilvēkam atņemt sev dzīvību?

Sauksim lietas īstajos vārdos. Pēdējā desmitgadē sabiedrībā visos līmeņos ir vērojama cilvēku vēlme maskēt kādas sliktas un nevēlamas lietas ar "mazāk sāpīgiem" vārdiem, piemēram, kādas iestādes slēgšanu aizvietot ar "apvienošanu" vai "konsolidēšanu", nedzimuša bērna slepkavību aizstāt ar "mākslīgais aborts" vai "iekšējā tīrīšana", laulības pārkāpšanu aizstāt ar "dzīvošanu kopā" u.tml.

Tāpat arī eitanāzijas gadījumā mums jāatceras, ka tā ir un paliek pašnāvība jeb sevis nogalināšana. Tai ir vainu mīkstinoši apstākļi, tomēr pārkāpums paliek pārkāpums, grēks paliek grēks...

Eitanāzija varētu likties kā visu ciešanu noslēgums... BET mēs taču zinām, ka ar nāvi viss nebeidzas... Mums katram ir nemirstīga dvēsele, kurai pēc nāves būs jāstājas dzīvā Dieva priekšā (Ebr. vēst. 9:27) patīk tas mums vai nepatīk, gribam to vai nē, tā tas notiks ar visiem cilvēkiem uz pasaules. Un mums būs jāatbild par savu dzīvi un saviem darbiem. Šai tiesā būs divi varianti: pirmais – "Attaisnots!" un dodies uz debesu valstību; otrais – "Vainīgs!" un dodies uz elli! Un noteikti nebūs viegli Dieva priekšā stāties ar eitanāzijas (pašnāvības/sevis slepkavības) grēka nastu.

Dievs nolemj, kad cilvēkam būs dzimt un mirt, un, ja cilvēks šajā kārtībā iejaucas, viņš pārkāpj Dieva bausli "Tev nebūs slepkavot". Un cilvēkam par to būs reiz Dieva priekšā jāatbild.

Lielu izbrīnu manī raisīja cilvēku atsaucība, ziedojot un atbalstot Viestura vēlmi doties nāvē. Emocionāli tas liekas ļoti saprotami, un tomēr – vai tiešām visi šie cilvēki, kuri ziedoja, neapzinās, ka ir līdzdalīgi pašnāvībā/slepkavībā, par ko arī viņiem reiz būs Dieva priekšā jāatbild?

Visbiežāk eitanāzija tiek attaisnota ar jautājumu – kāpēc cilvēkam ir bezjēdzīgi jācieš? Bet ne visas ciešanas ir bezjēdzīgas! Daudzas reizes, cilvēkiem izejot cauri kādām ciešanām, viņiem ir radusies kāda liela kompetence un viņi var palīdzēt citiem cilvēkiem līdzīgās ciešanās. Un, jo vairāk es domāju par ciešanām pasaulē, jo skaidrāk saprotu, ka iemesls visām ciešanām pasaulē ir atbildams divos vārdos: dvēseles pestīšana.

Kā lasām raksta titulpantā, Dievs negrib bezmērķīgi piepildīt elli. Cilvēkam veicot eitanāziju, viņam tiek atņemta svētīgā iespēja (lai cik skarbi tas arī izklausītos) caur ciešanām nākt pie grēku nožēlas un ticībā iemantot mūžīgo dzīvību. Būsim godīgi: kamēr cilvēkam klājas labi, viņš dzīvo, par Dievu nospļaudamies, un tikai tad, kad saskaras ar ciešanām, viņš sāk uzdot dzīves būtiskākos jautājumus...

Tieši ciešanās lielākā daļa cilvēku nāk pie glābjošās ticības uz Jēzu Kristu, pie īstas un patiesas grēku nožēlas, kas galu galā var aizvest viņu uz debesu valstību. Ja cilvēks izšķiras atņemt sev dzīvību, viņš, pats to neapzinoties, ir uzgriezis muguru Dieva žēlastībai.

Ja mēs mūsu mīļajā zemē Latvijā atļautu eitanāziju, mums jāsaprot, ka mēs atļautu pašnāvību/slepkavību! Uz mūsu tautas pleciem jau gulstas milzīgs grēks – mākslīgie aborti jeb ārkārtīgi daudzo nedzimušo bērnu slepkavības, kad gadā Latvijā legāli tiek nogalināti vairāk nekā pieci tūkstoši vēl nedzimušu bērnu. Daudzi šodien runā par sievietes tiesībām izvēlēties – atstāt vai nogalināt savu vēl nedzimušo bērnu, bet neviens nerunā par šī bērna tiesībām. Viņam neviens neko nejautā... Kāpēc vajag vēl vienu grēku uzkraut uz mūsu tautas pleciem?

Atļaujot eitanāziju, pastāv bīstamība, ka pēc laika cilvēki tiks mudināti veikt eitanāziju noklusēta pienākuma pēc... To mēs redzam jau pie mākslīgiem abortiem, kad pie mazākajām problēmām viena daļa ginekologu mudina grūtnieces veikt abortu (patiesībā – sava nedzimušā bērna saraustīšanu gabalos).

Un visbeidzot Viesturam un citiem līdzīgās smagās ciešanās esošiem cilvēkiem gribētu sacīt: vēl ir laiks pārdomāt. Pašnāvība ir sliktākais risinājums. Kas tā ir par milzīgu nastu, ko jūs uzkraujat uz saviem pleciem un arī savu tuvinieku pleciem, ar ko viņiem būs jādzīvo visu atlikušo mūžu! Atgriezieties no šī nodoma, kamēr nav par vēlu!

Mēneša viedoklis, Pārdomas 2014.gada ģimenes dienā 
http://menesaviedoklis.blogspot.com/
2014.gada maijs
Foto no personīgā arhīva
    Latvijas pirmās neatkarības laikā visi svinēja Ģimenes dienu. Kā tad mēs esam no Ģimenes dienas nonākuši līdz Mātes dienai? Šķiet, tas notika tāpēc, ka, sākoties 2. Pasaules karam un pēc tam padomju laikiem, daudzi vīri un tēvi tika paņemti armijā vai izsūtīti un mātēm nācās uzņemties galveno audzinātājas lomu ģimenē. Un daudzi tāpēc vēl joprojām ir ļoti pateicīgi tām mātēm, kas pašaizliedzīgi viņus audzinājušas.

    Bet tagad, kad nav vairs ne kara, ne padomju laiku, mātēm nevajag vienām cīnīties. Ļoti gribas mudināt visus vīriešus nebūt „lupatām”, bet uzņemties atbildību par sievu un bērniem, lai veidotu stipras ģimenes.

    Kā tad īsti ir ar mūsu ģimenēm, mūsu tautu? Jo tālāk, jo trakāk. Mēs dzīvojam ģimenēm grūtā laikā. Ļoti daudz kas pasaulē tiek darīts, lai grautu ģimenes vērtību. Piemēram, mūsu vecmāmiņas stāsta un atceras, ka pirms 40 gadiem tas bija neiedomājami - ja tu esi teicis “jā” vārdu, kā tad tu vari tagad šķirties un aizmirst par saviem bērniem?
   Vai pirms vairākiem desmitiem gadu varēja iedomāties, ka divi jaunieši nevis apprecas, bet padzīvo kopā, pamēģina un tad, ja sanāk, arī apprecas? Tas nebija iedomājams, arī pirms tam gadu simtiem, gadu tūkstošiem visi precējās un tikai tad sāka dzīvot kopā. Bail padomāt, kas būs vēl pēc 20 gadiem...

    „Izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit - vai tiem dieviem, kuriem jūsu tēvi ir kalpojuši... vai tiem amoriešu dieviem, kuru zemē jūs dzīvojat. Bet es un mans nams - mēs kalposim Tam Kungam.” (Joz.24:15) Šajā rakstu vietā no Bībeles mēs redzam kādu principu, proti, valsts nebūt nav tā, kas izauklē ģimeni. Tieši otrādi - no dievbijīgas ģimenes svētība izstaro uz visu tautu. Sabiedrību veido ģimenes. Jo stiprākas ir ģimenes, jo stiprāka pati sabiedrība. Un, ja ir kaut viena ģimene, kas to apliecina, tad citas ģimenes var sekot līdzi šim piemēram.

    Luters, rakstot Mazo katehismu, katru katehisma sadaļu iesāk ar vārdiem: “Kā nama tēvam kristīgā veidā jāmāca..” Te mēs redzam, ka Luters ļoti trāpīgi no Svētajiem rakstiem bija uztvēris to, ka Dievs pirmām kārtām garīgo atbildību prasīs no tēviem. Bībelē Pāvila vēstulē efeziešiem ir teikts: “Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva.” Turpat tālāk lasām: “Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, bet audziniet un pamāciet tos būt paklausīgiem Tam Kungam.”
  
    Jozua, par kuru lasām Vecajā Derībā, ir bijis izcils tēvs un tautas vadītājs. Jozua noliek tautu izvēles priekšā starp patieso Dievu un elku dieviem. Jautājums par elkiem izklausās diezgan reliģiozi, tomēr ir aktuāls arī šodien. Cilvēks pēc savas dabas nav homo sapiens, drīzāk viņš ir homo religiosos, tas ir - reliģioza būtne. Patīk tas mums vai ne, mēs visi tādi esam.

    Arī šodien taču mums ir elki un ideāli, kuriem sekojam, un arī ģimenes izjūk šādu elku dēļ. Mūsdienu elki vairs nav totēmu vai elku stabu veidā taisīti. Mūsdienu elki ir citi. Elku dievi jau nav tikai tie, kas sastopami citās reliģijās – Zevs, Allāhs, Krišna u.c. Par elku var kļūt jebkura lieta uz šīs pasaules. Varu nosaukt vismaz četrus izplatītākos mūsdienu elkus: nauda, vara, slava un bauda. Ja mūsu galvenā uzmanība ir pievērsta kādam elkam vai pat vairākiem, tad ģimenei maz no mums paliek pāri.
   Vienīgais, kas šo skrējienu pēc elkiem var apturēt, ir tas, ka ir kādi vīri un sievas, kas uzdrošinās pateikt: “Pietiek, es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam, trīsvienīgajam Dievam.” Kur ģimenes ir Dieva vārda gaismā, tur paradumi un attieksme mainās uz labo pusi, kādreiz lēnām, bet pamatīgi.

    Tomēr kāds teiks: ”Gan jau vēl paspēšu izveidot ģimeni, man vēl visa dzīve priekšā, gribas to izbaudīt!” Arī man tā kādreiz likās, kad biju sešpadsmitgadīgs. Bet tagad esmu priecīgs, ka apprecējos, kad man bija tikai 21 gads, un tagad man ir jau četri bērni, vecākajai meitai jau seši ar pusi gadi. Un pirms tam es pat nevarēju iedomāties, cik tas ir fantastiski, kad tev ir pašam sava ģimene, un šodien es savu ģimeni nemainītu ne pret kādu naudu, baudu, slavu vai varu.
Katram vīrietim reiz Dieva priekšā būs jāatbild ne tikai par to, vai viņš naudiņu ģimenei gādājis un kopā pavadījis laiku, bet arī - vai viņš ir saviem bērniem mācījis mīlestību uz Dievu un Dieva Vārdu? Un tikai tad, ja ģimenē nav tēva, tad atbildība jāuzņemas mātei.

   Man ir kādi draugi, klasesbiedri, kurus ik pa laikam satieku un kuri savā dzīvē uzstādījuši it kā lielus mērķus: atrast labi atmaksātu darbu, uzcelt lielu māju, braukt ar luksusa auto, un tad būtu nodrošinājums un varētu veidot ģimeni. Bet, ja paskatās, ko viņi desmit gadu laikā kopš skolas beigšanas ir sasnieguši? Neko īpašu... Gadi rit, un nekas daudz no izsapņotā nav sanācis. Varbūt nedaudz lielāka alga, kāds pakāpiens karjerā, bet ģimenes kā nav, tā nav. Un arī no lielās naudas pelnīšanas nekas daudz nav sanācis, jo ļoti daudz ticis iztērēts dažādās jaunākajās tehnoloģijās, arī izpriecās. Kādreizējie sapņi arvien attālinās un attālinās, un tu pats paliec arvien vecāks. Kamēr kādam citam pa to laiku jau bērni piedzimuši, un daudz kas ticis investēts viņu nākotnē.

    Viena lieta ir, ja nav īsti, ar ko ģimeni veidot, bet pavisam cita, kad tās iespējas ir, bet tu tās palaid garām, jo tev ir pavisam citas prioritātes vai, pareizāk sakot, citi elki, kas vada tavu dzīvi. Tev liekas, ka tu visu kontrolē, bet īstenībā elki kontrolē tevi, un tu viņiem veltī visu savu laiku un enerģiju.

    Noslēgumā gribēju padalīties ar kādu spilgtu nesenu atklāsmi saistībā ar ģimeni. Pirms kāda laika es cīnījos ar lielā sāpēm mugurā, ka ne īsti paskriet varēju, ne naktī pagriezties uz otriem sāniem – katru kustību pavadīja lielas sāpes. Pēc neskaitāmām pārbaudēm un ārstu konsultācijām sapratu, ka nekāda nauda vai iespējas, pat ja tādas man būtu, to mainīt nevar. Un tajā brīdī es ļoti novērtēju to prieku, ko man dod bērni, kad viņi atnāk, tevi samīļo, pieglaužas un vienkārši spēlējas tev blakus, un priecājas par dzīvi, un ar šo prieku „aplipina” arī tevi.
   Protams, ģimenei nāk līdzi arī savas rūpes un grūtības, bet tas ir nesalīdzināmi ar to, ko ģimene dod pretī. Ģimene ir vislabākās zāles pret vientulību, garlaicību un nedrošību. Tas, ko tu iegūsti no ģimenes, ir daudz vairāk, nekā jebkurš cits no elku dieviem jebkad varētu piedāvāt. “Es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam, trīsvienīgajam Dievam. “ Dzīsimies nevis pēc elkiem – slavas, varas, baudas, naudas, bet pēc stirpām ģimenēm, jo tieši stipras ģimenes veidos stipru Latviju!

                                                                                        Mācītājs un četru bērnu tēvs Roberts Otomers

Zolitūdes mācības - žurnāls "Svētdienas rīts"
2013.gada decembris


Roberts Otomers, jaunākais luterāņu mācītājs - Žurnāls "Ir" www.ir.lv
2011.gada 22.-28.decembris


Imantas draudze - www.latviakontakten.no
Maza draudze ar aptuveni 40 locekļiem atrodas vienā no Rīgas rajoniem - Imantā. Imantā dzīvo aptuveni 50 000 cilvēku, no kuriem 70% ir krievvalodīgie. Draudze ar "Latviakontakten" palīdzību īrē telpas kultūras namā, kur arī notiek dievkalpojumi. Mācītāji šajā draudzē ir jauns pāris - Agrita un Roberts Otomeri. Agrita runā norvēgiski.
Draudze organizē dažādas aktivitātes - Alfa kursus, diakonijas darbus, dažādu grupu tikšanās privāti mājās utt.
Tor Slaathaug
Vadītājs


Misija Imantā un jaunas baznīcas celtniecība - baznicekas.lv  
2011.gada 26.novembris




Misija Imantā - Svētdienas rīts, www.lelb.lv 
2011.gada 19.novembris

Imantā jau vairākus gadus darbojas Rīgas Svētā Gara draudze, kas ir jaunākā luterāņu draudze Latvijā. Draudzes mācītājs Roberts Otomers informē par draudzē notiekošo un patreizējām aktualitātēm, kā arī aicina ikvienu atbalstīt misijas darbu Imantā.
 
Jēzus sacīja mācekļiem: „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tos kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tos mācīdami turēt visu, ko esmu jums pavēlējis” (Mt.28:19). Daudz pēdējā laikā dzirdēts par misiju ārvalstīs, kas ir svarīga un vajadzīga lieta, tomēr - kā ir ar misiju šeit pat Latvijā, vai mūsu priekšā vēl joprojām nestāv liels darba lauks? Arī Latvijā notiek misija, un viens piemērs tam ir Imanta, kur vairākus gadus darbojas Rīgas Svētā Gara draudze - jaunākā luterāņu draudze Latvijā.
Rīgas Svētā Gara draudzes pirmsākumi meklējami Debesu Tēva nodomā 2005.g., kad diviem LELB mācītājiem – Rinaldam Grantam un Artim Druvietim sirdī bija doma dibināt draudzi Imantas un Zolitūdes rajonos. Imantā ir 50 000 iedzīvotāji, un blakus Zolitūdē – 20 000 iedzīvotāji, bet nav nevienas tradicionālās konfesijas draudzes un baznīcas. Redzot šos daudzdzīvokļu namus, kuros, iespējams, lielākā daļa iedzīvotāju Dievu nemaz nepazīst, likās – ir jādara kaut kas, lai šeit skanētu Dieva Vārds.
Ieskats draudzes vēsturē                                      
- 2005.g. Imantas kultūras centrā tika uzsākta Lūgšanu grupa, kura vadīja evaņģēlists Edmunds Pavārs un joprojām to turpina vadīt;
- 2006.g. augustā sākās pirmais Alfa kurss un iesvētes mācība, kam sekoja vēl vairāki alfa kursi un iesvētes mācības;
- 2007.g. oktobrī Imantā tika noturēts pirmais dievkalpojums ar sv. Vakarēdienu;
- 2008.g. maijā Vasarsvētkos ar LELB arhibīskapa svētību tika dibināta Rīgas Svētā Gara Evaņģēliski luteriskā draudze;
- 2009.gada maijā savu kalpošanu draudzē beidza mācītājs Rinalds Grants;
- 2010.gada janvārī savu kalpošanu draudzē uzsāk mācītājs Roberts Otomers (tad - evaņģēlists) un turpina savu kalpošanu līdz šim brīdim;
- 2010.g. maijā savu kalpošanu draudzē beidza mācītājs Artis Druvietis;
- 2011.g. jūnijā draudze nosvinēja 3 gadu jubileju. Šo gadu laikā draudžu locekļu skaits ir sasniedzis 40 cilvēkus - pateicība Dievam!
Kas notiek draudzē
Rīgas Sv. Gara draudze īrē telpas Imantas kultūras centrā Anniņmuižas bulvārī 29. Draudze sanāk kopā uz dievkalpojumiem katru svētdienu plkst. 17:00. Dievkalpojumus apmeklē vidēji 20 cilvēki. Tā kā dievkalpojumi notiek kultūras centrā, tad katru svētdienu tiek salikts altāris, izkārtoti krēsli, uzstādīts dators un projektors dievkalpojuma kārtības projicēšanai, kas pēc dievkalpojuma un sadraudzības daļas atkal tiek novākts.
Reizi divās nedēļās tiek noturēts svētbrīdis pansionātā. Katru otro trešdienu kopā sanāk lūgšanu grupiņa.
Reizi divās nedēļās notiek vīru vakari un reizi mēnesī - sievu vakari. Šajā vasarā pirmo reizi tika organizēta draudzes nometne.
Draudzes izaicinājumi
Misijas lauks šeit Imantā ir vēl milzīgs, 40 cilvēki ir aizsniegti, bet nepilni 50 000 vēl nē. Iedomājoties, ka lielākā daļa no šiem daudzajiem tūkstošiem mūsu Kungu nepazīst un līdz ar to arī iet mūžīgā pazušanā, uz misiju Imantā skatāmies ar lielu dedzību.
Kalpojot šajā jaunākajā luterāņu draudzē Latvijā, esmu sapratis, cik liela dāvana ir dota lielākajai daļai Latvijas draudžu, kurām ir sava baznīcas ēka un citas telpas. Baznīcas ēka pati par sevi rāda un atgādina, ka šeit ir vieta, kur var kristīt savus bērnus, laulāties vai meklēt kādu palīdzību. Imantā šāda atgādinājuma nav. Lielākā daļa Imantas iedzīvotāju nemaz nezina par luterāņu draudzi kultūras centrā. Tāpēc maz ir to, kuri meklē draudzi, lai kristītu savu bērnus vai laulātos. Tāpēc mūsu sapnis ir luterāņu dievnams Imantā!
Neskatoties uz to, ka mums telpas vienmēr jāīrē, esam organizējuši gan alfa kursus un iesvētes mācības, tomēr apmeklējums ir mazs - uz pēdējiem diviem alfas kursiem un iesvētes mācību atnāca tikai pāris cilvēki.
2011. gada janvārī iepazīstoties ar Imantas pansionātu „Liepa”, pēc sarunas ar tā vadītāju negaidīti tiku uzaicināts tur kalpot. Pansionātā (tāpat kā visā Imantā) vairāk nekā puse iedzīvotāju ir krievvalodīgi. Līdz ar to pansionātā svētbrīžus/dievkalpojumus vadu gan latviešu, gan krievu valodās. Šī kalpošana ir rosinājusi uz pārdomām par kādu draudzes pasākumu organizēšanu arī krievu valodā. Pansionātā ir ap 60 iemītnieki un nepilna puse no tiem ir aizsniegta ar šo kalpošanu.
2011. gada septembrī dienasgaismu ieraudzīja draudzes mājas lapa www.imantasdraudze.lv. Te var sekot līdzi visām draudzes aktualitātēm un pasākumiem, apskatīt draudzes bildes, kā arī noklausīties sprediķu ierakstus un sekot tiem līdzi PowerPoint prezentācijā.
Mūsu tuvākais lielais pasākums ir pirmais laulāto kurss, ko uzsākām šā gada 28.oktobrī. Kursu organizēt mums palīdz arī Rīgas Vecās sv. Ģertrūdes draudzes mācītāji Rinalds Grants un Krists Kalniņš ar sievām. Laulāto kursā aicinām piedalīties visus interesentus, bet īpaši - pārus no Imantas.
Kā atbalstīt misiju Imantā?
1. Lūdzot par misiju Imantā, par draudzi, par mācītāju, par baznīcas celtniecību.
2. Padodot informāciju tālāk par draudzes eksistenci saviem radiniekiem, draugiem, kas dzīvo Imantā vai tās tuvumā
3. Finansiāli atbalstot draudzi vai kādu no mūsu pasākumiem.
4. Iesaistoties misijas kalpošanā Imantā:
  • Draudze – krievu valodas tulks.
  • Laulāto kurss – praktisko lietu organizēšana un telpu sakārtošana.
  • Svētdienas skola – kāds, kas varētu palīdzēt darboties ar bērniem dievkalpojuma laikā un / vai veidot svētdienas skolu.
  • Jauniešu darbs – jauniešu aktivitāšu organizēšana.
  • Pansionāts – sarunas ar iemītniekiem latviešu un krievu valodu. 
5. Daloties pieredzē jaunu aktivitāšu uzsākšanas un baznīcas celtniecības jautājumos.
Vairāk informācijas: www.imantasdraudze.lv.
Roberts Otomers,
Rīgas Sv. Gara draudzes mācītājs


Pārdaugavā 3 baznīcas, bet 4 draudzes - www.martinadraudze.com
Mūsu draudze ir vecākā Pārdaugavas draudze. Šodienas Rīgā Pārdaugavā ir 3 luterāņu baznīcas - Mārtiņa, Lutera (Torņakalnā) un Bolderājas, bet 4 luterāņu draudzes. Sava dievnama nav Imantas sv. Gara draudzei.



Imantas luterāņi dibina savu draudzi - Neatkarīgā rīta avīze www.nra.lv
2008.gada 12.maijs
 

Draudzes dibināšana - www.lelb.lv 
2008.gada 11.maijs

"Šis brīdis ir apliecinājis, ka mūsu lūgšanas ir uzklausītas. Ingu, piedod, ka atņēmu tev ideju!" Rīgas Svētā Gara draudzes dibināšanas dienā – Vasarsvētkos, 11. maijā – Rīgas Sv. Jāņa draudzes mācītāju Ingu Daukstu uzrunāja evaņģēlists Edmunds Pavārs. Svētku laikā atklājās, ka Dievs dažādos laikos dažādiem cilvēkiem ir licis sirdī sapni par draudzes nodibināšanu Imantā.

vairāk bildes - lelb.lv galerijā.

Kad ideju dāvā Dievs
Izrādījās, jau vairākus gadus Rīgas Sv.Jāņa draudze par to ir lūgusi. 2005. gada 11. februārī Imantas kultūras centrā pirmo reizi sanāca lūgšanu grupa, kuras iniciators bija Edmunds Pavārs, lai lūgtu par garīgo atmodu Imantā. Nezinot par lūgšanu grupiņu, mācītājiem Artim Druvietim un Rinaldam Grantam, braucot vilcienā garām Imantai un Zolitūdei, gandrīz vienlaicīgi ienākusi prātā doma – kāpēc tik plašā Rīgas teritorijā, kurā dzīvo tik daudz cilvēku, nav sava dievnama un draudzes?
"Neko daudz nezinājām par domām, kas brāļiem un māsām bijušas iepriekš, bet Dievs pieveda pirmos cilvēkus, kuriem bija karsta vēlēšanās Imantā organizēt Alfa kursu," atzinās mācītājs Artis Druvietis. Tas bija 2006. gads, kad domubiedru komanda bieži braukājusi mašīnā pa Imantas un Zolitūdes ielām un lūgusi.
"Jo vairāk iepazinām šo rajonu, jo vairāk to iemīlējām. Lai organizētu pirmo Alfa kursu, pie lielveikaliem izdalījām vairākus tūkstošus flaijeru, aplīmējām stabus, izmantojām gaismas reklāmas tramvaja pieturās. Bet lielākais darbs bija lūgšanas – lūdzām paši un aicinājām citus aizlūgt," par draudzes pirmsākumu "tehnisko" pusi stāsta mācītājs.
Arī draudzes nosaukums – Rīgas Svētā Gara draudze – ienācis lūdzēju sirdīs neatkarīgi vienam no otra. Nebija nekādu šaubu, ka tieši Svētais Gars ir bijis tas, kas visu šo notikumu ir iniciējis un aicinājis ļaudis to piepildīt.
"Šodienas draudzes dibināšanas sapulce ir viens mirklis, kad varam paraudzīties atpakaļ un priecāties līdz ar eņģeļiem un debesu pulkiem, kas gavilē par to, kādā veidā tiek īstenota Dieva griba – cilvēki darīti par Kristus mācekļiem. Līksmot par to, ka ceļinieki uz elli kļūst par ceļiniekiem uz debesīm," sacīja mācītājs Druvietis.
Megasvētki Imantā
2008. gada 11. maijs Imantā bija pieckārši svētki – Vasarsvētki, Ģimenes diena, draudzes dibināšanas diena, bīskapa Džeralda Kvitegereza no Ugandas viesošanās un pirmo piecu jaunās draudzes locekļu iesvētību diena.
Arhibīskaps Jānis Vanags, kurš uzrunāja jaunos Baznīcas locekļus, uzsvēra, ka iesvētības Vasarsvētkos, Svētā Gara draudzes dibināšanas dienā – tas ir ļoti svētīgi: "Jūs varbūt tagad domājat – paldies Dievam, esam izgājuši mācību, šodien mūs iesvētīs un viss būs pabeigts. Ja jūs tā domājat, tad šo visu neesat pareizi sapratuši, jo īstenībā tagad tikai pa īstam sāksies! Iesvētei mūsu Baznīcā ir divas nozīmes: pirmā – jūs pilnā mērā topat uzņemti Kristus draudzes un šīs konkrētās draudzes kopībā.
Piederēt draudzei ir svarīgāk nekā mēs dažkārt domājam. Baznīca ir daudz vairāk nekā vieta, kur atnākt Dievu lūgt. Svētajos Rakstos par Baznīcu ir teikts, ka tā ir Kristus miesa šajā pasaulē. Kad Kristus dzīvoja pasaulē, Viņš bija tas Kungs, caur kuru Dievs runāja uz cilvēkiem. Tagad, kad Viņš ir uzkāpis debesīs un sūtījis savu Svēto Garu, Viņa miesa – Baznīca – ir tā vieta pasaulē, kur Dievs satiekas ar cilvēkiem un runā ar mums. Kā 4. gadsimtā teica Svētais Kipriāns – ārpus Baznīcas nav pestīšanas. Āmen! Dziļa taisnība, jo ārpus Kristus nav pestīšanas.
Tas, ka jūs esat uzņemti pilnā mērā Kristus Baznīcā, ir viens no svarīgākajiem notikumiem jūsu dzīvē. Tās nav beigas, bet sākums pilnvērtīgai kristieša dzīvei. Jo, kalpojot Kristum, jūs atrodat sevi. Kalpojot Kristum, jūs ļaujat Viņam kalpot jums. Šai draudzei tas īpaši būs vajadzīgi.
Otra iesvētes nozīme ir: jūs kļūstat līdzdalīgi svētajam mielastam – Svētajam Vakarēdienam. Pēdējo vakariņu biķerī Kristus pasniedza mācekļiem visu to, kas notika pie krusta Golgātā, kur Viņš kā upuris izpirka visus pasaules grēkus, nomazgāja visas vainas un pavēra ceļu Svētā Gara ienākšanai un darbībai cilvēkā. Šajā biķerī Kristus savai Baznīcai pasniedza visu savu nopelnu. Tad, kad mēs svinam Svēto Vakarēdienu, Viņa upuris un krusts ir tikpat reāli klātesošs šodien kā toreiz. Tas tiek jums pasniegts Svētā Vakarēdiena maizē un vīnā. Mūsu Baznīca māca, ka caur Svētā Vakarēdiena sakramentu cilvēkiem tiek pasniegts Svētais Gars.
Un tad, kad jūs svētdienas rītā domājat – iet uz baznīcu vai neiet, tad atceraties, kāpēc jūs nākat. Jūs nākat uz dievkalpojumu pēc Svētā Gara. Jo Svētais Gars ir saņemams, satverams ne vairs tā kā Vasarsvētku dienā, bet Svēto Garu mēs saņemam caur ārējiem līdzekļiem – caur Dieva Vārda sludināšanu un svētajiem sakramentiem. Tāpēc doties uz baznīcu svētdienā ir svarīgākais jūsu dzīvē, ko jūs varat darīt regulāri."
Kad dzīvei ir mērķis un jēga
Tā droši vien nav nejaušība, ka četri no pieciem pirmajiem draudzes locekļiem nav jaunieši, bet cilvēki ar lielu dzīves pieredzi.  
Tamāra Moruse, kurai ir 78 gadi, ir no tās paaudzes, kurai laiks, kad vajadzēja iesvētīties, iekrita Otrā pasaules kara juku laikos, un iesvētīšana toreiz izpalika. "Ilgus gadus pavadīju Vācijā, tur gāju uz dažādām draudzēm, bet tā īsti nepiederēju nevienai. Tagad esmu pensijā un Latvijā, – kad uzzināju, ka Imantā dibinās draudzi, sajutu aicinājumu šurp nākt. Man te ļoti iepatikās – gaisotne, laipnie un mīļie ļaudis.
Šodien esmu ļoti laimīga. Retam ir tāda laime būt klāt šādā skaistā mirklī, kad notiek jaunas draudzes dibināšana un iesvēte. Sākumā jau mazliet kautrējos, ka savos gados neesmu iesvētīta. Bet, ja reiz man tāds liktenis bijis… Galu galā Dievs uzdāvināja man īpašu dāvanu," atzina Tamāra Moruse.
Māra Graudule arī daudzus gadus pavadījusi savas draudzes meklējumos – apmeklējusi dievkalpojumus gan Rīgas Lutera draudzē, gan draudzē "Prieka Vēsts". "Mani šurp paaicināja studiju biedrene no Starptautiskā Bībeles institūta. Šī draudze ir tieši tas, ko gribēju! Jo kristietim ir jābūt savā vietā un jābūt savam uzdevumam. Domāju, ka kalpošana draudzē ir pats svarīgākais, lai stiprinātu savu ticību un saņemtu to, ko draudze dod. Tieši kalpošana draudzē var sniegt cilvēkam visu to, kas viņam pietrūkst. Ar prieku pieņemšu jebkuru darbu, ko man uzticēs," Māra Graudule ir ļoti apņēmīga.
Viņa uzskata, ka nākošajā dzīves posmā ir jāpaspēj izdarīt to, kas nav paveikts jaunībā. "Tagad konkrēti zinu, kur eju un kāpēc es to daru. Zināt mērķi – tas dod saturu dzīvei. Tas ir vajadzīgs, lai varētu turēties pretim ikdienai." Viņu arī nebaida, ka jaunajā draudzē gandrīz viss jāsāk no nulles.
Arī trīs draudzes vīri – Magnuss Romaņuks, Rūdolfs Upāns un jaunākais no visiem – 20 gadus vecais Elvijs Gulbis – uzskata, ka tā nav nejaušība, kas atvedusi viņus uz topošo Imantas draudzi.
"Mums visiem būs vienas debesis!"
Klātesošos uzrunāja arī bīskaps Džeralds Kvitegereza, ar kuru mācītājs Artis Druvietis gada sākumā iepazinās Ugandā. Viņš izteica lielu prieku būt klāt tik nozīmīgā brīdī kā jaunas draudzes dibināšana.
Sprediķī viņš aicināja kristiešus būt atkarīgiem nevis no sajūtām, bet balstīt savu kalpošanu Svētā Gara spēkā un Viņa vadībā: "Kad Jēzus augšāmcēlās, Viņš lūdza par saviem mācekļiem un teica – esiet piepildīti ar Svēto Garu, un deva viņiem arī spēku iet un sludināt pa visu pasauli – arī uz Latviju un uz Ugandu. Daži kristieši ir tukši, viņi staigā miesas spēkā, viņiem nav nekāda priekšstata par Dieva vārdu, viņi nezina, kas ir Svētā Gara banka. Ja tu esi spēcīgs kristietis, tu pats esi Svētā Gara banka! Jūs esat ļoti nepieciešami šajā pasaulē. Dievs caur jums vēlas mainīt Latviju. Bet Viņš nevar to darīt, ja jūs to darāt savā, ne Svētā Gara spēkā."
Bīskaps Džeralds izteica arī vēlējumu nevērtēt cilvēkus pēc ādas krāsas: "Mēs visi esam cilvēki. Iekšpusē mēs visi esam vienādi. Nevērtējiet pēc ārpuses, tā var maldināt. Esmu pārliecināts un no visiem sirds dziļumiem ticu, ka mums būs vienas debesis. Es neticu, ka būs atsevišķas debesis melnās, baltās un dzeltenās rases pārstāvjiem. Būs tikai vienas debesis – kristiešiem. Mums būs vienas debesis! Vai es drīkstu pravietot? Mans krēsls debesīs stāvēs blakus jūsu krēslam, un mēs sēdēsim pie viena galda!"
Draudze augs un veidosies
Mācītājs Artis Druvietis, kurš pats svētdienās mēro ceļu no Saldus, kur vada Svētā Gregora skolu, ir pārliecināts, ka neatkarīgi no grūtajiem laikiem, Dievs pats ceļ savu draudzi. "Draudze jau nav vienā dienā izveidojama, tā aug un veidojas gluži kā zīdainis. Tā ir izauguši vairāki darba virzieni – lūgšanu grupa, Alfa kurss, mājas grupa, pašā centrā, protams, – dievkalpojums. Bet nu jau veidojas jaunas kalpošanas – starta pozīcijā ir bērnu un jauniešu kalpošana, vairākas mājas grupas."
Lai arī šobrīd varbūt šķiet, ka pirmie divdesmit draudzes dibinātāji reāli nevar uzbūvēt savu dievnamu, mācītājs Druvietis domā, ka tomēr šis notikums nav aiz kalniem: "Dievnams – tā ir nākamā vai aiznākamā pietura. Pavisam drīz parādīsies sludinājumi, kas aicinās ziedot dievnama celtniecībai Imantā."
Bet, kamēr tā vēl nav, visi Imantas un Zolitūdes iedzīvotāji tiek laipni gaidīti un aicināti katru svētdienu plkst. 17.00 uz dievkalpojumu kultūras centrā "Imanta" (braukt ar 4. tramvaju līdz pieturai Kleistu iela).