Māc. Roberts Otomers: Par dabisku ģimeni
2020.gada 12.novembrī Satversmes tiesa pieņēma visai latviešu tautai pretēju lēmumu, nākot klajā ar savu jaunu ģimenes definīciju, pielīdzinot lesbieti ģimenes tēvam. Satversmes tiesas (ST) vadītāja sauc to par vēsturisku lēmumu, kas pavērs durvis daudziem citiem līdzīgiem lēmumiem. Turklāt šis lēmums pieņemts Korona vīrusa ēnā, kad stipri ierobežotas ir cilvēku iespējas pret to protestēt.
Skaidrs, ka šis lēmums ilgtermiņā nesīs daudz lielākas un paliekošākas sekas par Covid-19. Ja līdz 12.novembrim Latvija mums ar sievu likās droša vieta, kas pasargāta no bīstamajām Eiropas tendecēm – legalizēt dažāda veida izvirtības un laulības pārkāpšanu. Tad pēc šī ST lēmuma, Latvijas nākotne un labklājība izskatās daudz drūmākās krāsās. Jautājums – vai mēs latvieši iesim to pašu pašiznīcināšanās ceļu, kā citas Eiropas attīstītākās valstis?
ST 12.nov. lēmums ir absurds, kas rada daudzas ētiska rakstura problēmas, par ko ļoti trāpīgi Elita Veidemane raksta jau 15.dec. nra.lv:
“Nevar saprast, kurā brīdī viņa ir tēvs, kurā – māte,” plecus rausta cilvēki, kuriem joprojām nav skaidrs, kā sieviete pēkšņi var tapt par vīrieti un otrādi. Neizpratne radusies, vērtējot ST skandalozo spriedumu Evitas Gošas lietā, kuras sievieškārtas partnere nevarēja saņemt Darba likumā noteikto desmit dienu atvaļinājumu, kas pienākas bērna tēvam. 2012. gadā bija otrādi: Goša bija “tēvs”, bet viņas draudzene Līga Kļaviņa – māte. 2012. gadā Kļaviņa un Goša tika pie dēla, kura bioloģiskais tēvs bija slavenais frizieris Pērs Bogomazovs. Visi bija laimīgi, visi apliecināja gatavību audzināt bērnu. Bet mīla pagāja, un tomāti novīta - kā dzied vienā dziesmiņā. 2017. gadā Kļaviņa vērsās tiesā, pieprasot uzturlīdzekļus dēla audzināšanai - protams, no bioloģiskā tēva Bogomazova. Kā tad tā? Frizieris Pērs jau tikai izpalīdzēja abām draudzenēm, no kurām Goša toreiz bija “tēvs”. Toties tagad “tēvs” ir Kļaviņa. Interesanta “ģimenīte”. Paskatīsimies, konkrēti no kura bioloģiskā tēva šoreiz abas mēģinās piedzīt alimentus..."
No ST 12.nov. lēmuma izriet, ka ģimene ir visi cilvēki, kas dzīvo kopā sociālā relaitātē. Tad jau ģimene, kas balstīta sociālajā realitātē var būt arī svingeru, poligāmistu, pedofīlu un citas “reālas attiecības”? BET...
1.Satversmes preambulā (kuru oficiāli Satversmes komentāri skaidri nosauc par filtru vai brilli, caur kuru jāvērtē satversme) ir skaidri raksīts: "Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, latviskā dzīvesziņa, latviešu valoda, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības." Tātad, ST lēmums ir PRET šo Satversmes interpretācijas "brilli".
2.Satversmes 110.pants saka: "Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības." Diez vai pirmajam Latvijas prezidentam Jānim Čakstem, 9 bērnu tēvam pie Latvijas aizsākumiem pat ļaunākajos murgos būtu nācis prātā, ka ģimeni varētu definēt kā citādāk kā – tētis, mamma un bērni. Līdz pat šai dienai lielākā daļa latviešu bija sapratuši, ka valsts aizsargā ģimeni, kas ir balstīta laulībā, savienībā starp vīrieti un sievieti. Bet pēc nesenā ST lēmuma, izrādās pēkšņi, ka tas tā nav un ST nāk klajā ar pavisam jaunu, patvaļīgu ģimenes definīciju.
Iedod velnam mazo pirkstiņu un viņš paņems visu roku. Varētu likties – kas gan tur liels, ja lesbiete saņem pabalstu bērna tēva vietā. Bet šis gadījums var pavērt durvis daudzām citām lietām, kas jau tagad notiek citās Eiropas attīstītākajās valstīs. Minēšu kādus piemērus, kas notiek Eiropā: 1) Skolu programmā māca, ka pastāv dažādas ģimenes: divi tēvi, divas mātes, divi transvestīti, vai kad mēs izaugam mēs varam izvēlēties, kas mēs būsim – puika, meitene vai pa vidu. 2) Anketās skolās un slimnīcas vārdi “tēvs” un “māte” tiek aizstāts ar “Vecāks 1” un “Vecāks 2”. 3) Dzimuma maiņas operāciju pieaugums arvien jaunākā vecumā. 4) Pedofīlijas legalizēšana, pakāpeniski mazinot vecumu no kura bērns var stāties seksuālās attiecībās ar pieaugušajiem. 5) Geju pāri, kas izsolē legāli var nopirkt bērnus izsolē no surogātmātēm pa 90000 €. 6) Euro praidi, kur cilvēki pilnīgi kaili staigā pa ielām. 7) Vīrietis, kas jūtas, kā sieviete, var doties sieviešu ģērbtuvē un piedalīties sporta spēlēs, kur ir sievietes. 8) Ir valstis, kur jau tagad ir spēkā demokrātīju ierobežojoši likumi, kas tiek saukti par “naida runu”, kas cilvēkiem aizliedz runāt patiesību par LGBT personām. Jau šobrīd šādi likumgrozījumi ir iesniegti bēdīgi slavenajā Satversmes tiesā. Vai tā ir nākotne, kuru mēs gribam arī mūsu mīļajai zemei Latvijai?
Es, kā mācītājs, varu apskatīt arī šī jautājuma būtību no Bībeles perspektīvas. Jau pašā pirmajā Bībeles nodaļā ir aprakstīts radīšanas stāsts: “Un Dievs radīja cilvēku pēc Sava tēla, pēc Dieva tēla Viņš to radīja, vīrieti un sievieti Viņš radīja. Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: "Augļojieties un vairojieties!”” (1.Moz.1:27-28) Dievs rada Ādamu un Ievu, nevis Ādamu un Stīvu vai Ievu un Evu. Dievs radīja vīrieti un sievieti un nevis kaut ko pa vidu. Un tieši Ādamam un Ievai, vīrietim un sievietei, Dievs dod pavēli: augļoties un vairoties. Tikai šādā savienība starp vīrieti un sievieti var rasties bērni ar Dieva svētību. Vecajā Derībā starp daudzajiem aprakstītājiem veidiem, kā var pārkāpt laulību ir rakstīts tā: “Ja vīrs guļ kopā ar vīru, kā tikai mēdz gulēt ar sievu, tad tie abi vīri ir izdarījuši negantību” (3.Moz.20:13).
Vai homoseksuālisms ir iedzimta lieta vai izvēle? Plaši ir izplatījies mīts, ka homoseksuālisms ir iedzimta lieta un ka tur neko nevar mainīt. Bet kas par to rakstīts Bībelē: “26 ...viņu sievietes ir apmainījušas dabiskās dzimumu attiecības ar pretdabiskām, 27 Tāpat arī vīrieši, atmezdami dabisko kopdzīvi ar sievieti, cits pret citu iekaisuši savā iekārē, piekopdami netiklību, vīrietis ar vīrieti, paši saņemdami sodu par savu maldīšanos.”(Rom.1:26-27) No šīs rakstu vietas mēs redzam homoseksuālisms ir izvēle, kad dabiskas dzimuma attiecības tiek iemainītas pret pretdabiskām. Homoseksuālisms ir Dieva radītās kārtības nicinājums! Arī psiholoģijā līdz pat 20.gs. beigām LGBT traktēja kā slimību/novirzi, kas būtu jāārstē. Un tad pastāvīga Eiropas Savienības un ASV spiediena rezultātā, tas tika izņemts no slimību saraksta un pakāpeniski padarīts par normu. Turklāt šodien lielākā daļa LGBT paši uzsver ka homoseksuālisms tā ir viņu izvēle, nevis kaut kas iedzimts, ko nevar mainīt. Kā gan citādāk tad viņi varētu mainīt savus partnerus no vīrieša uz sievieti? Kā gan citādāk viņi varētu veikt dzimuma maiņas vai traspersonu operācijas?
Kā palīdzēt homoseksuāļiem? Bieži vien dzirdam, ka šiem cilvēkiem nevajadzētu kaunēties par savu orientāciju un vajadzētu “iznākt ārā no skapja”. Bet vai tā patiešām ir palīdzība? Tas atgādina kādu anekdoti: Mūsu 8 gadīgajam bērnam ir problēma – viņš čurā gultā, mēs viņu aizvedām pie psihologa. - Vai bērns beidza čurāt gultā? - Nē, bet tagad viņš ar to lepojas.
Bieži vien cilvēki ar cilvēki jūtas nelaimīgi dēļ tā, kādi viņiem ir homoseksuāli kārdinājumi un ka viņi dzīvo homoseksuālu, izvirtušu dzīvesveidu, un tad lai to kompensētu viņi mēģina citiem iegalvot, ka viss ir kārtībā, ka tas ir normāli. Bet ar to vien nepietiek, vēlāk viņi grib panākt, lai visi citi arī pieņemtu viņu izvirtību kā normu un tāpēc viņi maina likumus, maina masu masu mediju saturu, izglītības sistēmu. Tā tas notiek arī Latvijā jau kādus 20 gadus. Bet beigās šīs lietas tomēr nedod sirdsmieru un arī nevarēs dot. Bet ko darīt, lai gūtu dvēseles mieru? Ir viena brīnišķīga rakstu vieta Jaunajā Derībā, kura vēstī, ka homoseksuālisti var tikt brīvi no savas atkarības un grēka:
“Nepievilieties! Ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne vīriešu prostitūtas, ne homoseksuālisti, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību. Un daži no jums bija tādi. Bet jūs esat nomazgāti, jūs esat svēti kļuvuši, jūs esat attaisnoti Kunga Jēzus Kristus Vārdā un mūsu Dieva Garā.”(1.Kor.6:9-11)
No šīs rakstu vietas mēs skaidri redzam, ka senajā pilsētā Korintā, ir zināmi tādi gadījumi, ka tie, kas ir bijuši homoseksuāļi un vīriešu kārtas prostitūtas, ir tapuši brīvi no šī grēka un atgriezušies pie dabiskām seksuālām attiecībām. Grēku nožēla un atgriešanās no šī grēka ir iespējama! YouTube var atrast daudz liecības par dziedināšanu no homoseksuālisma gan Latvijā, gan ārzemēs. Pirms kādiem 15 gadiem ASV bija milzīgs skandāls, kad viņu nacionālās geju organizācijas vadītājs aprecēja lesbiešu organizācijas vadītāju. ASV šogad maijā tika rīkots jau 3.brīvības gājiens Vašingtonā, kur piedalījās 250 bijušie LGBT, kas ir tapuši brīvi no homoseksuālisma atkarības un grib parādīt citiem, ka brīvība no šī grēka ir iespējama. Līdz ar to lielākā palīdzība homoseksuālam cilvēkam ir nevis mainīt, likumus par labu šai izvirtībai, bet gan mīlestībā vadīt šo cilvēku uz grēku nožēlu un atgriešanos pie dabiskām attiecībām viņiem pašiem par prieku un laimi.
Ko darīt, lai apturētu izvirtības izplatīšanos Latvijā? Nostiprināt dabiskas ģimenes definīciju mūsu Satversmē.Reaģējot uz šo ST patvaļīgo lēmumu un lai nākotnē novērstu vēl citus patvaļīgus lēmumus ģimenes jautājumos, kas varētu tālāk ietekmēt visu Latvijas sabiedrību, visas lielākās kristīgās konfesijas Latvijā, gan arī Latvijas dievturu sadraudze ir rakstījušas oficiālas vēstules valsts augstākajām amatpersonām ar lūgumu iekļaut vēl skaidrāku un nepārprotamāku dabiskās ģimenes definīciju valsts satversmē.
Tam sekoja Nacionālās Apvienības ierosināts likumprojekts Saeimā – Satversmes 110. pantu izteikt šādā redakcijā: “Valsts aizsargā un atbalsta laulību — savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, kas balstīta laulībā, asinsradniecībā vai adopcijā, vecāku un bērna tiesības, ieskaitot tiesības augt ģimenē, kuras pamatu veido māte (sieviete) un tēvs (vīrietis)."
Kā mēs katrs varam atbalstīt šo likumprojektu? Dalīties ar savām domām sociālos tīklos, aizlūgt par to un sūtīt epastus Saeimas deputātiem. Kopā mēs varam iestāties par dabisku ģimeni un mūsu Latvijas ģimeņu labklājību!
Māc.Roberts Otomers
Rīgas Apriņķa avīze, 29. janvāris
Agrita Otomere: Latvāņi mūsos
11.novembrī liku svecītes pie pieminekļa brīvības cīnītājiem, atceroties viņu nesavtīgo mīlestību pret savu zemi un valsti. Un jau nākamajā dienā uzzināju: ja, bērnam piedzimstot, viņam nav tēva, bet mātei ir partnere, tad labumus, ko iepriekš varēja iegūt tikai tēvs, nu saņems mātes partnere. Lasu tālāk: to lēmusi Satversmes tiesa. Kāds kontrasts! Vakar svinēt par atbrīvotu Rīgu, šodien – raudāt par savu valsti, nesaprotot, kurp ejam.
Jāatzīst, par Satversmes tiesu zinu maz. Tā man asociējas ar kaut ko ļoti stabilu, gandrīz vai kā savu draugu, kurš klusi stāv sardzē par valsts vērtībām. Bet nu šī tiesa apgalvo, ka ģimene ir ne tikai vīrs, sieva un bērni vai asinsradniecībā esošie, bet arī “partneri”. Kopš kura laika tā? Hmm! Varbūt 18. novembrī būtu jāsvin atbrīvotā seksualitāte?
Vēl nesen Saeima noraidīja priekšlikumu partnerattiecību legalizācijai. Es atviegloti nopūtos, domāju, ka uz brīdi cīņa ir atlikta. Bet nekā, ienaidnieks bez cīņas ienāca pa citam durvīm – caur Satversmes tiesu. Vai tiešām Satversmes sapulces dalībnieki pirms 100 gadiem savos trakākajos murgos varēja nojaust, ka kādu dienu būs runa par šādu “ģimenes” modeli? Uz to man kādā sarunā teica, ka Jānis Čakste bijis progresīvs cilvēks un, ja dzīvotu šodien, tad arī tā domātu… Redz, kā!
Skatos uz saviem bērniem, un viņu acīs redzu sirdsskaidrību; viņi spēlējas mammās un tētos, meitenes ilgojas pēc garās, baltās kāzu kleitas un “laimīgi līdz mūža galam”. Un man kā mātei gribas raudāt. Atcerieties raidījumu “Glābiet bērnus”? Par ko tik visu viņi toreiz necīnījās! Es kā bērns atceros, kā jutos: bērnus grib glābt! Vienmēr ir kāds, kurš grib bērnus glābt! Bet kurš tagad glābj bērnus? Pat mūsu pamatlikums neglābj.
Kāds noteikti vaicās: no kā jāglābj? Visa Eiropa tā dzīvo, un visi ir laimīgi! Vai tiešām laimīgi ir tie, kas drīkst savas seksuālās fantāzijas īstenot visdažādākajos eksperimentos? Kāds ir pienesums valstij? Uz to man atbildētu: laimīgs un apmierināts pilsonis, nevis kā tie sevi nerealizējušie, aizspriedumu mocītie heteroseksuāļi! Bet, mīļie tautieši, vai mēs zinām, ar ko šī ballīte beigsies?
Eiropā baudu pilnā ballīte sit augstu vilni. Sociālajos tīklos var redzēt smaidīgus ļaudis, kas ar putām uz lūpām apliecina, ka viņi ir ļoti laimīgi. Un tāpēc viņi drīkst audzināt bērnus un uz saviem baudas kalngaliem, ja vien otrs vēlas, var aicināt tik daudz cilvēku, cik vien vēlas. Jūs gribat ar savu dzimumu? Uz priekšu! Ar abiem dzimumiem? Kāpēc ne? Bet varbūt jūs gribat mīlēties ar vairākiem cilvēkiem? Īstenojiet savus pārdrošākos sapņus! Jums ir 60 gadu un jums tik ļoti patīk kāds sešpadsmitgadīgais, ka katra jūsu molekula brēc, ka jums viņu vajag? Tad nost ar sabiedrības aizspriedumiem, jo jūs dzīvojat tikai vienu reizi un jums ir visas tiesības gribēt un dabūt. Un, ja kādam ir iebildumi, tad viņam pašam vajag ārstēties, nevis man! Es esmu brīvs cilvēks brīvā Eiropā! Un nemēģiniet iestāstīt, ka mani ir jāglābj, drīzāk jāglābj ir sabiedrība no aizspriedumu žņaugiem!
Vai tiešām īstā brīvība ir iespēja darīt to, ko man gribas? Vai mēs neesam apmaldījušies savās gribēšanās?
Vēl nesen zinātnieki apgalvoja, ka seksuālā orientācija ir iedzimta, ka tur neko nevar mainīt. Tagad ir zinātnieki, kas apgalvo, ka seksuālo orientāciju var mainīt, jo pētījumi liecina – ja vien sievietei ir spēcīga emocionāla piesaiste kādam cilvēkam, viņa ir spējīga ar to arī mīlēties. Šos pētījumus var izmantot kā attaisnojumu jebkādām seksuālām vēlmēm. Bet tos var izmantot arī kā brīdinājumu man kā sievietei, ka es varu sevī sajust seksuālu pievilcību pret jebko, bet man tas ir jāapzinās un godīgi jāatbild un jārisina jautājums: kāpēc mani emocionāli nepiepilda mans vīrs?
Apkārt notiekošo gribas salīdzināt ar latvāņiem. Kādreiz dzīvoju Raunā, un no rītiem tētis mani veda uz Cēsu ģimnāziju. Katru rītu redzēju latvāņus pie Vaives dzirnavām. Sākumā skatījos ar apbrīnu: tādi milzeņi! Neviens cits augs tiem blakus nestāv! Taču, kad gribēju izkāpt no mašīnas un apskatīt Vaives dzirnavas, tētis brīdināja, lai nekāpju zālē – var apdedzināties no latvāņu sulas. Es vaicāju, kāpēc tos nenopļauj, ja jau tie ir tik bīstami, un tētis atbildēja, ka cilvēki to jau dara, bet tas nelīdz. Ar pļaušanu latvāni var tikai apstādināt, lai tas neiet tālāk. Es atvaicāju: “Tēt, ja nepļaus, ko tad?”, un tētis nopietni man atbildēja: “Ja nepļaus, meit, tad atnāks tie latvāņi līdz pat mūsu Raunai.” Es biju pārbijusies un bieži vien no rītiem atviegloti nopūtos, kad redzēju, ka latvāņus kāds atkal bija pļāvis – tas nozīmēja, ka līdz Raunai tie vēl tik drīz neatnāks.
Vēl kāda epizode par latvāņiem... Kādā kristīgā nometnē Dzērbenē piedalījās arī somu jaunieši. Viendien skatos – somu puisis meistaro puķu pušķi un klāt liek... latvāņa lapu. Es sastingu bailēs, jo man likās, ka tūlīt viņš manu acu priekšā nomirs. Skrēju pie pieaugušajiem, un tie mani nomierināja, sacīdami, ka šajā vasaras laikā tie neesot indīgi. Bet somu jauniešiem tika nolasīta maza lekcija par Latvijas nelaimi – latvāņiem.
Kas gan, līdzībās runājot, varētu būt latvānis Latvijai? Kaut kas tāds, kas sākumā liekas liels ieguvums, bet beigās izrādās nelaime. Vai partnerattiecību likums nav šāds “latvānis”? To visādi grib iestādīt Latvijā, sakot, ka visā Eiropā cilvēki no tā ir ieguvēji. Vai pirms 50 gadiem ko tādu neteica arī par īsto latvāni?
Būsim godīgi – vai šis ir vienīgais “latvānis”? Protams, ka ne. Vai “normālie”, līdz ko iemīlējušies, domā par laulību un “ilgi un laimīgi līdz mūža galam”? Latvijā ir tūkstošiem bērnu, kas dzimuši ārlaulībā, un desmitiem, varbūt pat simtiem tūkstošu pāru, kas mīlējas neprecējušies. Un, ja mēs veiktu uz ielas aptauju, jautājot: “Vai jūs precoties bijāt nevainīgs?”, vai mēs visā Rīgā vispār dzirdētu kaut vienu apstiprinošu atbildi?
“Latvāņi” ir mūsos. Mūsu uzdevums ir tos pļaut un mācīt savus bērnus, lai viņi tos atpazīst. Lai mūs sauc par atpakaļrāpuļiem! Varat saukt, kā gribat, bet es nedrīkstu ļaut “latvānim” mani uzvarēt! Un, pat ja Satversmes tiesa man ļauj to audzēt, vai es to drīkstu? Vai drīkstu nolaist to latiņu, ko mani kristīgie senči bija turējuši un kā dēļ viņi bija gatavi mirt?
Liels paldies visiem gan Saeimā, gan nevalstiskajās organizācijās, kas cīnās par laulību starp vīrieti un sievieti un kas palīdz intīmajos jautājumos apmulsušajiem atrast izeju!
Rīgas Apriņķa Avīze, 20.novembris// izvilkums no intervijas Rīgas apriņķa avīzei 17.janv.2017
Jānis Vanags: Valstij vajadzētu būt Dieva kalponei tautas labā
– Ar Rīgas domi mums ir tikai viena vienošanās par Lielajiem kapiem. Lielie kapi līdz šim ir bijuši luterāņu baznīcas īpašums, kuru mēs nespējam pienācīgi uzturēt. Vēl jo mazāka ir cerība, ka mēs varētu tur kaut ko atjaunot. Sabiedrība mēģina ieņemt drusku īpatnēju pozīciju, sak, mums dižgaru pieminekļi ir svarīgi, tādēļ baznīcai tie jāatjauno. Bet Baznīcai pieder tikai zeme, nevis kapličas un pieminekļi! Par tiem jārūpējas tuviniekiem, ģimenēm, bet, ja tādu nav, tad, kā jau tas notiek visos kapos, tie pamazām aizaug un sabrūk. Neviens kapsētas īpašnieks nekopj tuvinieku pamestus kapus.
Teritorijas apkopšanā mēs ik gadu esam ieguldījuši apmēram 15 tūkstošus eiro, taču ar to nepietiek. Ja Lielie kapi paliktu baznīcas īpašumā, tie turpinātu degradēties, un nekādi Lielo kapu draugi neko būtisku tur izdarīt nevar. Tāpēc mēs jau vairāk nekā desmit gadus esam mēģinājuši kapus atdot tiem, kuri tos spētu uzturēt un atjaunot. Vienīgais kandidāts ir Rīgas pilsēta, un ar tās starpniecību plašāka sabiedrība varētu piedalīties sev svarīgo dižgaru pieminekļu atjaunošanā. Beidzot Rīgas dome tādu lēmumu ir pieņēmusi un atpirks no mums Lielos kapus. Par to lielā mērā jāpateicas arī aktīvistu spiedienam pēdējā laikā.
Ja kādam ir jautājums, kā var noteikt cenu kapiem, jāpaskaidro, ka tur ir diezgan plaša attīstāmā teritorija, kur apbedījumu nekad nav bijis. Tur var iekārtot, piemēram, kolumbāriju, kāda Rīgā trūkst, un tas būtu labs bizness. Vai arī ierādīt atdusas vietas īpaši cienījamiem sabiedrības locekļiem. Taču arī ar to baznīcai nav jānodarbojas.
Esmu gandarīts par šādu iznākumu, jo ticu, ka Rīgas dome uzturēs Lielos kapus daudz labāk nekā mēs un pamazām tos izveidos par ievērojamu kultūrvēsturisku vietu. Par iegūtajiem līdzekļiem mēs gatavojamies no Rīgas domes nopirkt zemes gabalu Imantā un uzcelt tur baznīcu (izcēlums mūsu). Tāda ir mūsu vienošanās. Manuprāt, tas ir ieguvums visiem.
Savukārt tramvaja līnija uz mums nekādi neattiecas, jo mēs nelemjam par tramvaju. Varu tikai ieteikt sabiedrībai modri sekot līdzi tam, kas Lielajos kapos notiek un vai Rīgas iedzīvotāju ievēlētā pašvaldība tos labi apkopj un aprūpē, vai saglabā visas vēsturiskās vērtības.
Rīgas dome, piesaistot neatkarīgos ekspertus, noteikusi īpašumvērtību Lielajiem kapiem, ko apmainīt pret citu zemes gabalu lielpilsētā vēlas Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LEBL). Darījumam ir šķērslis – īpašumu līdz šim nav ļauts sadalīt, bet Lielajos kapos atrodas baznīca un vēl citas ēkas.
“Mēs saņēmām piedāvājumu uzsākt maiņas procesu. Piesaistījām vērtētājus, kas noteica 26 hektāru lielajam baznīcas īpašumam [22 ha vienā ielas pusē un 4 ha otrpus Senču ielai] tirgus vērtību – nedaudz vairāk par 300 tūkstošiem eiro,” portālam “la.lv” pavēstīja Rīgas domes Īpašuma departamenta direktors Oļegs Burovs.
...
Pēc Burova stāstītā, luterāņiem ir īpaša interese par zemi Imantā, kur tā vēlas būvēt dievnamu, un pašvaldībai ir ko piedāvāt šajā Rīgas mikrorajonā. Pašlaik departaments ir sagatavojis vēstuli Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai, aicinot atļaut sadalīt baznīcas īpašumu.
...
LELB pārstāvis, Rīgas Doma draudzes priekšnieks Kaspars Upītis portālam “la.lv” apstiprina, ka baznīcu interesē zeme mikrorajonos, ne Rīgas centrā. Baznīca šobrīd gaidot konkrētus piedāvājumus. “Mums vajag perifēriju, jo centrā mūsu baznīcu netrūkst. Mums ir problēmas ar jaunajiem mikrorajoniem, vietām, kur dzīvo daudz cilvēku. Mūsu mērķis ir visiem Rīgas iedzīvotājiem nodrošināt, ka viņiem uz baznīcu nav jābrauc uz centru.
Pēc Upīša teiktā, baznīcai ilgtermiņā Lieli kapi kā parks nebūs vajadzīgs, bet “mums būs vajadzīgas baznīcas, tāpēc mēs vienojāmies par darbībām, kas mūsu plānu nodrošina”. Lielo kapu teritorijā darbojas Rīgas Augšāmcelšanās luterāņu baznīca, kur daudzi draudzes locekļi bijuši izsūtīti, “nekādā veidā nevaram, negribam un nedrīkstam pieļaut viņu diskrimināciju, tāpēc draudzei tur ir jābūt”.
Mācītāja pārdomas par eitanāziju
Rīgas apriņķa avīze 2016.gada aprīlī
Ņemot vērā šī cilvēka lielās ciešanas, vēlme aiziet no šīs pasaules šķiet tik ļoti saprotama, jo gandrīz katram cilvēkam ir nācies iet cauri mazākām vai lielākām ciešanām vai pie sevis vai pie saviem tuviniekiem. Un tomēr paceļas liels jautājums: vai ir pareizi atņemt sev dzīvību? Vai ir pareizi palīdzēt kādam cilvēkam atņemt sev dzīvību?
Sauksim lietas īstajos vārdos. Pēdējā desmitgadē sabiedrībā visos līmeņos ir vērojama cilvēku vēlme maskēt kādas sliktas un nevēlamas lietas ar "mazāk sāpīgiem" vārdiem, piemēram, kādas iestādes slēgšanu aizvietot ar "apvienošanu" vai "konsolidēšanu", nedzimuša bērna slepkavību aizstāt ar "mākslīgais aborts" vai "iekšējā tīrīšana", laulības pārkāpšanu aizstāt ar "dzīvošanu kopā" u.tml.
Tāpat arī eitanāzijas gadījumā mums jāatceras, ka tā ir un paliek pašnāvība jeb sevis nogalināšana. Tai ir vainu mīkstinoši apstākļi, tomēr pārkāpums paliek pārkāpums, grēks paliek grēks...
Eitanāzija varētu likties kā visu ciešanu noslēgums... BET mēs taču zinām, ka ar nāvi viss nebeidzas... Mums katram ir nemirstīga dvēsele, kurai pēc nāves būs jāstājas dzīvā Dieva priekšā (Ebr. vēst. 9:27) patīk tas mums vai nepatīk, gribam to vai nē, tā tas notiks ar visiem cilvēkiem uz pasaules. Un mums būs jāatbild par savu dzīvi un saviem darbiem. Šai tiesā būs divi varianti: pirmais – "Attaisnots!" un dodies uz debesu valstību; otrais – "Vainīgs!" un dodies uz elli! Un noteikti nebūs viegli Dieva priekšā stāties ar eitanāzijas (pašnāvības/sevis slepkavības) grēka nastu.
Dievs nolemj, kad cilvēkam būs dzimt un mirt, un, ja cilvēks šajā kārtībā iejaucas, viņš pārkāpj Dieva bausli "Tev nebūs slepkavot". Un cilvēkam par to būs reiz Dieva priekšā jāatbild.
Lielu izbrīnu manī raisīja cilvēku atsaucība, ziedojot un atbalstot Viestura vēlmi doties nāvē. Emocionāli tas liekas ļoti saprotami, un tomēr – vai tiešām visi šie cilvēki, kuri ziedoja, neapzinās, ka ir līdzdalīgi pašnāvībā/slepkavībā, par ko arī viņiem reiz būs Dieva priekšā jāatbild?
Visbiežāk eitanāzija tiek attaisnota ar jautājumu – kāpēc cilvēkam ir bezjēdzīgi jācieš? Bet ne visas ciešanas ir bezjēdzīgas! Daudzas reizes, cilvēkiem izejot cauri kādām ciešanām, viņiem ir radusies kāda liela kompetence un viņi var palīdzēt citiem cilvēkiem līdzīgās ciešanās. Un, jo vairāk es domāju par ciešanām pasaulē, jo skaidrāk saprotu, ka iemesls visām ciešanām pasaulē ir atbildams divos vārdos: dvēseles pestīšana.
Kā lasām raksta titulpantā, Dievs negrib bezmērķīgi piepildīt elli. Cilvēkam veicot eitanāziju, viņam tiek atņemta svētīgā iespēja (lai cik skarbi tas arī izklausītos) caur ciešanām nākt pie grēku nožēlas un ticībā iemantot mūžīgo dzīvību. Būsim godīgi: kamēr cilvēkam klājas labi, viņš dzīvo, par Dievu nospļaudamies, un tikai tad, kad saskaras ar ciešanām, viņš sāk uzdot dzīves būtiskākos jautājumus...
Tieši ciešanās lielākā daļa cilvēku nāk pie glābjošās ticības uz Jēzu Kristu, pie īstas un patiesas grēku nožēlas, kas galu galā var aizvest viņu uz debesu valstību. Ja cilvēks izšķiras atņemt sev dzīvību, viņš, pats to neapzinoties, ir uzgriezis muguru Dieva žēlastībai.
Ja mēs mūsu mīļajā zemē Latvijā atļautu eitanāziju, mums jāsaprot, ka mēs atļautu pašnāvību/slepkavību! Uz mūsu tautas pleciem jau gulstas milzīgs grēks – mākslīgie aborti jeb ārkārtīgi daudzo nedzimušo bērnu slepkavības, kad gadā Latvijā legāli tiek nogalināti vairāk nekā pieci tūkstoši vēl nedzimušu bērnu. Daudzi šodien runā par sievietes tiesībām izvēlēties – atstāt vai nogalināt savu vēl nedzimušo bērnu, bet neviens nerunā par šī bērna tiesībām. Viņam neviens neko nejautā... Kāpēc vajag vēl vienu grēku uzkraut uz mūsu tautas pleciem?
Atļaujot eitanāziju, pastāv bīstamība, ka pēc laika cilvēki tiks mudināti veikt eitanāziju noklusēta pienākuma pēc... To mēs redzam jau pie mākslīgiem abortiem, kad pie mazākajām problēmām viena daļa ginekologu mudina grūtnieces veikt abortu (patiesībā – sava nedzimušā bērna saraustīšanu gabalos).
Un visbeidzot Viesturam un citiem līdzīgās smagās ciešanās esošiem cilvēkiem gribētu sacīt: vēl ir laiks pārdomāt. Pašnāvība ir sliktākais risinājums. Kas tā ir par milzīgu nastu, ko jūs uzkraujat uz saviem pleciem un arī savu tuvinieku pleciem, ar ko viņiem būs jādzīvo visu atlikušo mūžu! Atgriezieties no šī nodoma, kamēr nav par vēlu!
Mēneša viedoklis, Pārdomas 2014.gada ģimenes dienā
http://menesaviedoklis.blogspot.com/
2014.gada maijs
 |
| Foto no personīgā arhīva |
Bet tagad, kad nav vairs ne kara, ne padomju laiku, mātēm nevajag vienām cīnīties. Ļoti gribas mudināt visus vīriešus nebūt „lupatām”, bet uzņemties atbildību par sievu un bērniem, lai veidotu stipras ģimenes.
Kā tad īsti ir ar mūsu ģimenēm, mūsu tautu? Jo tālāk, jo trakāk. Mēs dzīvojam ģimenēm grūtā laikā. Ļoti daudz kas pasaulē tiek darīts, lai grautu ģimenes vērtību. Piemēram, mūsu vecmāmiņas stāsta un atceras, ka pirms 40 gadiem tas bija neiedomājami - ja tu esi teicis “jā” vārdu, kā tad tu vari tagad šķirties un aizmirst par saviem bērniem?
Vai pirms vairākiem desmitiem gadu varēja iedomāties, ka divi jaunieši nevis apprecas, bet padzīvo kopā, pamēģina un tad, ja sanāk, arī apprecas? Tas nebija iedomājams, arī pirms tam gadu simtiem, gadu tūkstošiem visi precējās un tikai tad sāka dzīvot kopā. Bail padomāt, kas būs vēl pēc 20 gadiem...
„Izvēlieties šodien paši sev, kam jūs kalposit - vai tiem dieviem, kuriem jūsu tēvi ir kalpojuši... vai tiem amoriešu dieviem, kuru zemē jūs dzīvojat. Bet es un mans nams - mēs kalposim Tam Kungam.” (Joz.24:15) Šajā rakstu vietā no Bībeles mēs redzam kādu principu, proti, valsts nebūt nav tā, kas izauklē ģimeni. Tieši otrādi - no dievbijīgas ģimenes svētība izstaro uz visu tautu. Sabiedrību veido ģimenes. Jo stiprākas ir ģimenes, jo stiprāka pati sabiedrība. Un, ja ir kaut viena ģimene, kas to apliecina, tad citas ģimenes var sekot līdzi šim piemēram.
Luters, rakstot Mazo katehismu, katru katehisma sadaļu iesāk ar vārdiem: “Kā nama tēvam kristīgā veidā jāmāca..” Te mēs redzam, ka Luters ļoti trāpīgi no Svētajiem rakstiem bija uztvēris to, ka Dievs pirmām kārtām garīgo atbildību prasīs no tēviem. Bībelē Pāvila vēstulē efeziešiem ir teikts: “Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva.” Turpat tālāk lasām: “Tēvi, nekaitiniet savus bērnus, bet audziniet un pamāciet tos būt paklausīgiem Tam Kungam.”
Jozua, par kuru lasām Vecajā Derībā, ir bijis izcils tēvs un tautas vadītājs. Jozua noliek tautu izvēles priekšā starp patieso Dievu un elku dieviem. Jautājums par elkiem izklausās diezgan reliģiozi, tomēr ir aktuāls arī šodien. Cilvēks pēc savas dabas nav homo sapiens, drīzāk viņš ir homo religiosos, tas ir - reliģioza būtne. Patīk tas mums vai ne, mēs visi tādi esam.
Arī šodien taču mums ir elki un ideāli, kuriem sekojam, un arī ģimenes izjūk šādu elku dēļ. Mūsdienu elki vairs nav totēmu vai elku stabu veidā taisīti. Mūsdienu elki ir citi. Elku dievi jau nav tikai tie, kas sastopami citās reliģijās – Zevs, Allāhs, Krišna u.c. Par elku var kļūt jebkura lieta uz šīs pasaules. Varu nosaukt vismaz četrus izplatītākos mūsdienu elkus: nauda, vara, slava un bauda. Ja mūsu galvenā uzmanība ir pievērsta kādam elkam vai pat vairākiem, tad ģimenei maz no mums paliek pāri.
Vienīgais, kas šo skrējienu pēc elkiem var apturēt, ir tas, ka ir kādi vīri un sievas, kas uzdrošinās pateikt: “Pietiek, es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam, trīsvienīgajam Dievam.” Kur ģimenes ir Dieva vārda gaismā, tur paradumi un attieksme mainās uz labo pusi, kādreiz lēnām, bet pamatīgi.
Tomēr kāds teiks: ”Gan jau vēl paspēšu izveidot ģimeni, man vēl visa dzīve priekšā, gribas to izbaudīt!” Arī man tā kādreiz likās, kad biju sešpadsmitgadīgs. Bet tagad esmu priecīgs, ka apprecējos, kad man bija tikai 21 gads, un tagad man ir jau četri bērni, vecākajai meitai jau seši ar pusi gadi. Un pirms tam es pat nevarēju iedomāties, cik tas ir fantastiski, kad tev ir pašam sava ģimene, un šodien es savu ģimeni nemainītu ne pret kādu naudu, baudu, slavu vai varu.
Katram vīrietim reiz Dieva priekšā būs jāatbild ne tikai par to, vai viņš naudiņu ģimenei gādājis un kopā pavadījis laiku, bet arī - vai viņš ir saviem bērniem mācījis mīlestību uz Dievu un Dieva Vārdu? Un tikai tad, ja ģimenē nav tēva, tad atbildība jāuzņemas mātei.
Man ir kādi draugi, klasesbiedri, kurus ik pa laikam satieku un kuri savā dzīvē uzstādījuši it kā lielus mērķus: atrast labi atmaksātu darbu, uzcelt lielu māju, braukt ar luksusa auto, un tad būtu nodrošinājums un varētu veidot ģimeni. Bet, ja paskatās, ko viņi desmit gadu laikā kopš skolas beigšanas ir sasnieguši? Neko īpašu... Gadi rit, un nekas daudz no izsapņotā nav sanācis. Varbūt nedaudz lielāka alga, kāds pakāpiens karjerā, bet ģimenes kā nav, tā nav. Un arī no lielās naudas pelnīšanas nekas daudz nav sanācis, jo ļoti daudz ticis iztērēts dažādās jaunākajās tehnoloģijās, arī izpriecās. Kādreizējie sapņi arvien attālinās un attālinās, un tu pats paliec arvien vecāks. Kamēr kādam citam pa to laiku jau bērni piedzimuši, un daudz kas ticis investēts viņu nākotnē.
Viena lieta ir, ja nav īsti, ar ko ģimeni veidot, bet pavisam cita, kad tās iespējas ir, bet tu tās palaid garām, jo tev ir pavisam citas prioritātes vai, pareizāk sakot, citi elki, kas vada tavu dzīvi. Tev liekas, ka tu visu kontrolē, bet īstenībā elki kontrolē tevi, un tu viņiem veltī visu savu laiku un enerģiju.
Noslēgumā gribēju padalīties ar kādu spilgtu nesenu atklāsmi saistībā ar ģimeni. Pirms kāda laika es cīnījos ar lielā sāpēm mugurā, ka ne īsti paskriet varēju, ne naktī pagriezties uz otriem sāniem – katru kustību pavadīja lielas sāpes. Pēc neskaitāmām pārbaudēm un ārstu konsultācijām sapratu, ka nekāda nauda vai iespējas, pat ja tādas man būtu, to mainīt nevar. Un tajā brīdī es ļoti novērtēju to prieku, ko man dod bērni, kad viņi atnāk, tevi samīļo, pieglaužas un vienkārši spēlējas tev blakus, un priecājas par dzīvi, un ar šo prieku „aplipina” arī tevi.
Protams, ģimenei nāk līdzi arī savas rūpes un grūtības, bet tas ir nesalīdzināmi ar to, ko ģimene dod pretī. Ģimene ir vislabākās zāles pret vientulību, garlaicību un nedrošību. Tas, ko tu iegūsti no ģimenes, ir daudz vairāk, nekā jebkurš cits no elku dieviem jebkad varētu piedāvāt. “Es un mans nams, mēs kalposim tam Kungam, trīsvienīgajam Dievam. “ Dzīsimies nevis pēc elkiem – slavas, varas, baudas, naudas, bet pēc stirpām ģimenēm, jo tieši stipras ģimenes veidos stipru Latviju!
Mācītājs un četru bērnu tēvs Roberts Otomers
Zolitūdes mācības - žurnāls "Svētdienas rīts"
2013.gada decembris
Roberts Otomers, jaunākais luterāņu mācītājs - Žurnāls "Ir" www.ir.lv
2011.gada 22.-28.decembris
Imantas draudze - www.latviakontakten.no
Maza draudze ar aptuveni 40 locekļiem atrodas vienā no Rīgas rajoniem - Imantā. Imantā dzīvo aptuveni 50 000 cilvēku, no kuriem 70% ir krievvalodīgie. Draudze ar "Latviakontakten" palīdzību īrē telpas kultūras namā, kur arī notiek dievkalpojumi. Mācītāji šajā draudzē ir jauns pāris - Agrita un Roberts Otomeri. Agrita runā norvēgiski.
Draudze organizē dažādas aktivitātes - Alfa kursus, diakonijas darbus, dažādu grupu tikšanās privāti mājās utt.
Vadītājs
Misija Imantā un jaunas baznīcas celtniecība - baznicekas.lv
2011.gada 26.novembris
Misija Imantā - Svētdienas rīts, www.lelb.lv
2011.gada 19.novembris
Imantā jau vairākus gadus darbojas Rīgas Svētā Gara draudze, kas ir jaunākā luterāņu draudze Latvijā. Draudzes mācītājs Roberts Otomers informē par draudzē notiekošo un patreizējām aktualitātēm, kā arī aicina ikvienu atbalstīt misijas darbu Imantā.
Jēzus sacīja mācekļiem: „Ejiet un dariet par mācekļiem visas tautas, tos kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tos mācīdami turēt visu, ko esmu jums pavēlējis” (Mt.28:19). Daudz pēdējā laikā dzirdēts par misiju ārvalstīs, kas ir svarīga un vajadzīga lieta, tomēr - kā ir ar misiju šeit pat Latvijā, vai mūsu priekšā vēl joprojām nestāv liels darba lauks? Arī Latvijā notiek misija, un viens piemērs tam ir Imanta, kur vairākus gadus darbojas Rīgas Svētā Gara draudze - jaunākā luterāņu draudze Latvijā.
Rīgas Svētā Gara draudzes pirmsākumi meklējami Debesu Tēva nodomā 2005.g., kad diviem LELB mācītājiem – Rinaldam Grantam un Artim Druvietim sirdī bija doma dibināt draudzi Imantas un Zolitūdes rajonos. Imantā ir 50 000 iedzīvotāji, un blakus Zolitūdē – 20 000 iedzīvotāji, bet nav nevienas tradicionālās konfesijas draudzes un baznīcas. Redzot šos daudzdzīvokļu namus, kuros, iespējams, lielākā daļa iedzīvotāju Dievu nemaz nepazīst, likās – ir jādara kaut kas, lai šeit skanētu Dieva Vārds.
Ieskats draudzes vēsturē
- 2005.g. Imantas kultūras centrā tika uzsākta Lūgšanu grupa, kura vadīja evaņģēlists Edmunds Pavārs un joprojām to turpina vadīt;
- 2006.g. augustā sākās pirmais Alfa kurss un iesvētes mācība, kam sekoja vēl vairāki alfa kursi un iesvētes mācības;
- 2007.g. oktobrī Imantā tika noturēts pirmais dievkalpojums ar sv. Vakarēdienu;
- 2008.g. maijā Vasarsvētkos ar LELB arhibīskapa svētību tika dibināta Rīgas Svētā Gara Evaņģēliski luteriskā draudze;
- 2009.gada maijā savu kalpošanu draudzē beidza mācītājs Rinalds Grants;
- 2010.gada janvārī savu kalpošanu draudzē uzsāk mācītājs Roberts Otomers (tad - evaņģēlists) un turpina savu kalpošanu līdz šim brīdim;
- 2010.g. maijā savu kalpošanu draudzē beidza mācītājs Artis Druvietis;
- 2011.g. jūnijā draudze nosvinēja 3 gadu jubileju. Šo gadu laikā draudžu locekļu skaits ir sasniedzis 40 cilvēkus - pateicība Dievam!
Kas notiek draudzē
Rīgas Sv. Gara draudze īrē telpas Imantas kultūras centrā Anniņmuižas bulvārī 29. Draudze sanāk kopā uz dievkalpojumiem katru svētdienu plkst. 17:00. Dievkalpojumus apmeklē vidēji 20 cilvēki. Tā kā dievkalpojumi notiek kultūras centrā, tad katru svētdienu tiek salikts altāris, izkārtoti krēsli, uzstādīts dators un projektors dievkalpojuma kārtības projicēšanai, kas pēc dievkalpojuma un sadraudzības daļas atkal tiek novākts.
Reizi divās nedēļās tiek noturēts svētbrīdis pansionātā. Katru otro trešdienu kopā sanāk lūgšanu grupiņa.
Reizi divās nedēļās notiek vīru vakari un reizi mēnesī - sievu vakari. Šajā vasarā pirmo reizi tika organizēta draudzes nometne.
Draudzes izaicinājumi
Misijas lauks šeit Imantā ir vēl milzīgs, 40 cilvēki ir aizsniegti, bet nepilni 50 000 vēl nē. Iedomājoties, ka lielākā daļa no šiem daudzajiem tūkstošiem mūsu Kungu nepazīst un līdz ar to arī iet mūžīgā pazušanā, uz misiju Imantā skatāmies ar lielu dedzību.
Kalpojot šajā jaunākajā luterāņu draudzē Latvijā, esmu sapratis, cik liela dāvana ir dota lielākajai daļai Latvijas draudžu, kurām ir sava baznīcas ēka un citas telpas. Baznīcas ēka pati par sevi rāda un atgādina, ka šeit ir vieta, kur var kristīt savus bērnus, laulāties vai meklēt kādu palīdzību. Imantā šāda atgādinājuma nav. Lielākā daļa Imantas iedzīvotāju nemaz nezina par luterāņu draudzi kultūras centrā. Tāpēc maz ir to, kuri meklē draudzi, lai kristītu savu bērnus vai laulātos. Tāpēc mūsu sapnis ir luterāņu dievnams Imantā!
Neskatoties uz to, ka mums telpas vienmēr jāīrē, esam organizējuši gan alfa kursus un iesvētes mācības, tomēr apmeklējums ir mazs - uz pēdējiem diviem alfas kursiem un iesvētes mācību atnāca tikai pāris cilvēki.
2011. gada janvārī iepazīstoties ar Imantas pansionātu „Liepa”, pēc sarunas ar tā vadītāju negaidīti tiku uzaicināts tur kalpot. Pansionātā (tāpat kā visā Imantā) vairāk nekā puse iedzīvotāju ir krievvalodīgi. Līdz ar to pansionātā svētbrīžus/dievkalpojumus vadu gan latviešu, gan krievu valodās. Šī kalpošana ir rosinājusi uz pārdomām par kādu draudzes pasākumu organizēšanu arī krievu valodā. Pansionātā ir ap 60 iemītnieki un nepilna puse no tiem ir aizsniegta ar šo kalpošanu.
2011. gada septembrī dienasgaismu ieraudzīja draudzes mājas lapa www.imantasdraudze.lv. Te var sekot līdzi visām draudzes aktualitātēm un pasākumiem, apskatīt draudzes bildes, kā arī noklausīties sprediķu ierakstus un sekot tiem līdzi PowerPoint prezentācijā.
Mūsu tuvākais lielais pasākums ir pirmais laulāto kurss, ko uzsākām šā gada 28.oktobrī. Kursu organizēt mums palīdz arī Rīgas Vecās sv. Ģertrūdes draudzes mācītāji Rinalds Grants un Krists Kalniņš ar sievām. Laulāto kursā aicinām piedalīties visus interesentus, bet īpaši - pārus no Imantas.
Kā atbalstīt misiju Imantā?
1. Lūdzot par misiju Imantā, par draudzi, par mācītāju, par baznīcas celtniecību.
2. Padodot informāciju tālāk par draudzes eksistenci saviem radiniekiem, draugiem, kas dzīvo Imantā vai tās tuvumā
3. Finansiāli atbalstot draudzi vai kādu no mūsu pasākumiem.
4. Iesaistoties misijas kalpošanā Imantā:
- Draudze – krievu valodas tulks.
- Laulāto kurss – praktisko lietu organizēšana un telpu sakārtošana.
- Svētdienas skola – kāds, kas varētu palīdzēt darboties ar bērniem dievkalpojuma laikā un / vai veidot svētdienas skolu.
- Jauniešu darbs – jauniešu aktivitāšu organizēšana.
- Pansionāts – sarunas ar iemītniekiem latviešu un krievu valodu.
Vairāk informācijas: www.imantasdraudze.lv.
Rīgas Sv. Gara draudzes mācītājs
Pārdaugavā 3 baznīcas, bet 4 draudzes - www.martinadraudze.com
Mūsu draudze ir vecākā Pārdaugavas draudze. Šodienas Rīgā Pārdaugavā ir 3 luterāņu baznīcas - Mārtiņa, Lutera (Torņakalnā) un Bolderājas, bet 4 luterāņu draudzes. Sava dievnama nav Imantas sv. Gara draudzei.
Imantas luterāņi dibina savu draudzi - Neatkarīgā rīta avīze www.nra.lv
2008.gada 12.maijs
Draudzes dibināšana - www.lelb.lv
2008.gada 11.maijs
"Šis brīdis ir apliecinājis, ka mūsu lūgšanas ir uzklausītas. Ingu, piedod, ka atņēmu tev ideju!" Rīgas Svētā Gara draudzes dibināšanas dienā – Vasarsvētkos, 11. maijā – Rīgas Sv. Jāņa draudzes mācītāju Ingu Daukstu uzrunāja evaņģēlists Edmunds Pavārs. Svētku laikā atklājās, ka Dievs dažādos laikos dažādiem cilvēkiem ir licis sirdī sapni par draudzes nodibināšanu Imantā.
Kad ideju dāvā Dievs
