2 Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu
3 un runāja savā starpā: "Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?"
4 Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels.
5 Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās.
6 Viņš tām sacīja: "Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nacaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika;
7 bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis."
Priecīgas Lieldienas! Svētītas Lieldienas! Kristus ir augšāmcēlies!
Mēs
to zinām un dzīvojam ar šo apziņu, ar šo patiesību, kas dara mūs stiprus. Bet
tajā tālajā laikā sievietes to nezināja. Viņas rīta agrumā dodas meklēt Jēzu,
jeb faktiski jau tikai Viņa kapavietu, lai iesvaidītu Viņa miesas ar
smaržzālēm. Zīmīgi, ka to dara sievas, bet to nedara Jēzus mācekļi, kam tas
pienāktos daudz vairāk. Miris ir viņu mācītājs, ar kuru viņi bija diendienā
pavadījuši trīs gadus. Notikumiem, brīnumiem, pārdzīvojumiem un mīlestību
pilnus trīs gadus. Bet viņiem tas neienāk prātā, jo viņi ir nobijušies, un
zināmā veidā pašizolējušies no ļaudīm. Iespējams, ka viņi sagaida kādas tālākas
represijas, kas varētu būt pret Kristus sekotājiem un, tātad tās, pirmām kārtām,
skartu tieši viņus kā mācekļus un vistuvāk Kristum stāvējušos.
Cik
gan cilvēcīga un mums labi saprotama ir šī reakcija! Vai mēs nesaskatām zināmu
līdzību ar mūsu šodienas situāciju? Pasaulē ir ienākusi koronavīrusa pandēmija.
Daudzi no mums arī atrodas izolācijā, un mēs visi esam neziņā par to, kas
notiks.
Mācekļi
bija fiziski iztukšoti un garīgi salauzti. Pestītājs, ar kuru viņi bija
saistījuši savas nākotnes cerības un pat centušies sev nodrošināt iespējami
augstāku vietu pie Viņa sāniem, bija nogalināts – sists krustā un guldīts kapā.
Viņus neziņā mocīja jautājums: Kāpēc ar mums tā notika, ko mēs izdarījām
nepareizi, ko mums vajadzēja darīt savādāk? Mācekļi baidījās par savu fizisko
eksistenci.
Līdzīgi
kā ir pasaulē šobrīd,- arī mēs baidāmies par savām dzīvībām. Tāpēc arī mēs
meklējam atbildes, izsakām viedokļus un, labākā gadījumā, kādi no mums mēģina
saprast, kur bijām kļūdījušies.
Mācekļi
bija lielā neziņā, viņi nebija pieņēmuši Jēzus vairākkārt sacīto par savu
cilvēces glābšanas misiju - caur nāvi pie krusta un augšāmcelšanos. Pārāk cieši
bija iesakņojusies pārliecība par to, ka Mesija būs tas, kurš satrieks Israēla
ienaidniekus, atbrīvos no Romas okupācijas un nodibinās labklājības valsti.
Mūsu
situācija ir atšķirīga, jo šķiet, ka tikai kāds retais uzdrošinās apgalvot, ka
pasaulē viss ir vislabākajā kārtībā, ka pie vainas nav neviens no mums un
šobrīd mūs ir piemeklējusi tikai ,,lielā nejaušība”, no kuras jau tāpat neviens
nevar būt pasargāts. Mūsu minējumi ir visdažādākie, sākot no sazvērestības
teorijām līdz pilnīgai pārliecībai par to, ka pasauli ir piemeklējis Dieva sods
par cilvēku grēku: visatļautību visās jomās, atkāpšanos no Dieva baušļiem un
neticību. Par to, ka dievišķā patiesība tiek noliegta un ,,katrs pats sev ir dievs”.
Kāpēc
tas skar arī mūs, vai tad mēs, kristieši, esam pie tā vainojami? Iespējams,
savās acīs mēs jūtamies tikpat pilnīgi, kā tas farizejs sinagogā, kurš uzsvēra
tikai savu nevainojamību salīdzinājumā ar grēcīgo muitnieku. Atbildi mēs esam
jau saņēmuši. Jēzus saka: ,,...vai jums šķiet, ka tie astoņpadsmit, kuriem
uzkrita tornis Siloāmā un tos nosita, bija to pelnījuši vairāk nekā citi Jeruzālemē?
Nebūt ne, es jums saku, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi
tāpat aiziesiet bojā.” (Lk 13:4)
Otrs
lielais jautājums. Kāda nākotne mūs sagaida, un kāda būs mana vieta tajā?
Varbūt ir labi ielūkoties vēsturē, kā tad ir bijis senāk? Mēs zinām par 14. un
19. gs. mēri, kurš izdzēsa līdz 200 miljoniem jeb 60% eiropiešu dzīvības. 1918.
gadā pasauli pārņēma spāņu gripas pandēmija, kura inficēja trešdaļu no planētas
iedzīvotājiem un nomira līdz 50 miljoniem cilvēku. Abām šīs pasaules traģēdijām
bija kaut kas kopējs – šīs slimības norima, lai gan netika atrasti ne to
cēloņi, ne pretlīdzekļi. Slimības tikpat pēkšņi kā sākušās, pašas no sevis arī
pazuda. Arī pašreiz notiekošā cīņa ar pasauli pārņēmušo vīrusa pandēmiju nedod
nekādas prognozes par tā attīstību un izredzēm uz izbeigšanos. Tomēr viens jau
ir skaidrs – pasaule būs izmainījusies. Vairs nekas nebūs tāpat kā agrāk,
ekonomikā, starptautiskās attiecībās, iekšpolitikā, medicīnā, sociālā jomā, bet
galvenais cilvēku uzvedībā. Jau šodien mēs saņemam ziņas par stresu un
konfliktsituācijām ģimenēs, ļaudīm atrodoties neierasti ilgi tuvu blakus vienam
pie otra. Līdzšinējais skrējiens pa pasauli izrādās ir atradinājis mūs no tuvības
pat ar saviem mīļajiem. No jauna ir jāmācās būt saskaņā, pieņemt otra vājības
un izrādīt savstarpēju mīlestību. Tomēr daudziem ir arī prieks par pēkšņo
iespēju būt attālināti līdzdalīgiem dažādu baznīcu dievkalpojumos un svētbrīžos.
Zīmīgi, ka ļaužu kontaktu ierobežošana ir sakritusi ar gavēņa laiku un ciešanu
nedēļu, kad tikām aicināti mierā un klusumā izvērtēt dzīvi un atklāt savus
grēkus. Tagad Dievs speciāli piešķīra tam laiku.
Cilvēki
būs citādi, notiks vērtību pārvērtēšana. Šodien jau virkne to ļaužu, kuri stāv
tālu no kristīgām vērtībām, ir sapratuši, ka cilvēks nav visvarens, kā bija
domājuši līdz šim, ka ir kaut kas augstāks, kas stāv virs mums, kas mūs vada,
uztur un regulē mūsu dzīvi, kas neatkarīgi no tā kā mēs viņu saucam, nosaka
mūsu dzīvi neatkarīgi no mūsu vēlmēm. Mēs zinām, ka tikai Viņam, Trīsvienīgajam
Dievam Tēvam, Dēlam un Sv. Garam viss ir iespējams. Viņš redz visu un zina visu
un vienmēr ir mums līdzās. Psalms mums saka: ,,Kurp lai es aizeju no Tava Gara,
un kurp lai es bēgu no Tava vaiga? Ja es kāptu debesīs, Tu tur esi, ja es
nokāptu ellē, Tu esi arī tur.” (139:7-8) Apziņa, ka Dievs visu redz un visus
aizsniedz var būt ļoti biedējoša. Tomēr
Viņš mūs aizsniedz ar savu roku ne tādēļ, lai notiesātu un pazudinātu, bet lai
meklētu, izglābtu un darītu dzīvus. Katra cilvēka dzīves ceļam ir noteiktas
robežas un katrs elpas vilciens mūs tuvina šai robežai. Mūsu zemes laiks mums
nav zināms un, ja arī tas beigsies ātrāk nekā iecerēts, tad ,,mēs zinām, ka
tiem, kas Dievu mīl un, kas pēc Viņa iepriekšēja nodoma ir aicināti – visas
lietas nāk par labu”. Tā saka apustulis Pāvils. Mēs esam droši, jo Jēzus mums
saka: ,,Kas tic Dēlam, tam ir mūžīgā dzīvība.” (Jņ 3:36)
Tāpēc
mēs pilnīgi un droši paļaujamies uz Dievu, mēs nākam pie Viņa savās lūgšanās,
sakot – ,,Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī virs zemes!” un brīnums
notiks, sērga tiks pārvarēta. Līdzīgi kā visu Somijas valsts ļaužu vienlaicīga lūgšana
atnesa brīnumu, - tās uzvaru Ziemas karā un neatkarības nosargāšanu.
Kristībās
uz mums saka: ,,Ņem krusta zīmi pie pieres un krūtīm par zīmi, ka krustā
sistais Pestītājs arī par Tevi ir cietis, miris un uzmodināts.” Jēzus Kristus
mūs aicina: Nāciet pie manis visi, kas esat grūtsirdīgi es jūs gribu
atvieglināt! (Mt 11:28) Kas man tic, dzīvos arī, ja tas mirs.” (Jņ 11:25) Mums
jātiek pāri par šābrīža neziņu un šaubām sevī par to, kas mūs sagaida, un jātic.
Mums ir ne tikai jāpiebalso sievu Lieldienu vēstij:,,Viņš patiesi ir augšāmcēlies!”.
Mums jādzīvo ar apziņu un pārliecību, ka Kristus arī par mani ir cietis, miris
un uzmodināts. Tā mēs varam pateikties Dievam un cienīgi godāt Viņa Dēla upuri.
Un satvert mūžīgo dzīvību, uz kuru visi esam aicināti. Lai Dievs mūs uz to
svētī! Āmen.
Tālis Freimanis
